1. daļa - http://www.spoki.lv/mistika/Neej-cucet-/319432
Neej čučēt 264
1139
16
PORTRETI. Mežā maldījās jauns mednieks, kas pēc medībās pavadītas dienas atskārta, ka ir apmaldījies. Sāka palikt tumšāks, rietēja saule. Sabijies, ka nakti būs jāpavada mežā, mednieks nolēma doties vienā virzienā, cerībā, ka izkļūs no biezajiem brikšņiem. Pēc vairāku stundu klejošanas, kad tik tikko varēja kaut ko saskatīt mēness gaismā, mednieks iznāca mazā klajumiņā meža ielenkumā. Klajuma vidū bija uzcelta maza koka būda. Sapratis, ka ne uz ko labāku viņš šajā naktī vairs cerēt nevar, viņš parāva durvju kliņķi. Durvis nebija aizslēgtas. Būda bija tukša. Tā sastāvēja vien no vienas istabas, ar pavardu vienā stūrī un gultu otrā.
Pārguris, viņš nometās uz vienīgās gultas, cerībā, ka vēlāk saimniekam visu izskaidros un atvainosies. Atvilcis elpu mednieks sāka aplūkot būdu, kaut gan būdā bija tumšs, pirmais, kas pievērsa viņa uzmanību, bija dīvainie portreti . Portreti, kas bija piekārti pie katras būdas sienas. Viņš bija pārsteigts ieraugot tik detalizētus vaibstus un grimases. Bet tās visas vienoja viena lieta – tās visas skatījās uz gultas pusi ar neizsakāmu naidu un niknumu. Lūkojoties tām pretī mednieku pārņēma visnotaļ jūtama neomulības sajūta. Tomēr nogurums bija spēcīgāks par prastu māņticību un bailēm. Mednieks, praktiskas dabas būdams, pagriezās ar seju pret sienu un drīz iegrima ļoti dziļā miegā.
Autors: Foto: © Gerolf Kalt/Corbis
Viņš pamodās no dzīvespriecīgas putniņu čivināšanas, pagriezis galvu mednieks uz brīdi apstulba, jo viņam sejā spīdēja rīta saule. Mednieks apstulba vēl vairāk, atskārtis, ka būdā nemaz nebija neviena portreta. To vietā bija logi.
DĀRGUMS. Nepārtrauc lasīt. Neskaties pa malām. Neatskaties. Redz. Es Tevi vēroju, ne jau nu no vietām kur Tu varētu mani atrast, nemeklē, dumiķīt. Neskaties nekur citur kā vien savā monitorā. Es Tevi pazīstu jau ļoti ilgu laiku. Atceries, kā Tu rāpies pie savas mammas gultā, jo Tev naktīs bija bail? Tu negulēji blakām savai mammai, mans dārgumiņ. Un kad Tu vairs nevēlējies gulēt kopā ar mani, es nācu gulēt pie Tevis gultā. Es joprojām to daru laiku pa laikam, kad man gribas ar Tevi paspēlēties. Es cenšos parasti parūpēties, lai Tu neatcerētos savus „murgus”. Tos, no kuriem atverot acis, Tu vēl spēj saskatīt to, kas ir atlicis no manis, skatoties Tev pretī.
Tu jau sāc aizmirst tās naktis, bet es joprojām atceros to neizsakāmo baiļu izteiksmi uz Tavas sejas. Es joprojām naktīs redzu, kā manas puvušās miesas gulstas uz Tava bezrūpīgā ķermeņa. Es gandrīz vai spēju sajust savu mirušo miesu saraujamies, kad Tu norausties no maniem kaulainajiem glāstiem, kad ar vienu roku es aizsedzu Tavu muti, lai Tu miegā nespētu pakliegt, un ar otru roku pieturu Tavas kājas, lai Tu nespētu aizbēgt. Man patīk, kad Tu bēdz no manis. Tavi mēmie kliedzieni liek man izturēt vēl vienu dienu, līdz es atkal spēšu Tevi satikt. Neuztraucies, es Tevi neatstāšu. Nekad. Es tieši tagad skatos uz Tevi. Lūdzu nebaidies un neaizgriezies no monitora, man tik ļoti patīk lūkoties Tavās bezrūpīgajās, dziļajās acīs.
