Nē. (1)5

EMINEM- GUTS OVER FEAR -FT SIA

Ikreiz, kad biju ārpus mājas, es visu laiku skatījos telefonā, jo man, kā pelnrušķītei, bija limitēts laiks būt princesei, un visiem tīkamai, dzīvojot māsas dzīvi. Kamēr citi bija tas, kas viņi bija, es spēlēju cita cilvēka lomu dzīvē. Iedzēru malciņu liķiera, uzvilku jaku uz pleciem un, it kā ietu uz tualeti, devos uz mājām. Pa ceļam nosmēķēju vienu cigareti un novilku parūku, kas nejauki sutināja galvas ādu.  Būdama daļēji skaidrā, atvēru durvis un ielavījos istabā, novilkdama māsas drēbes, ko paslēpu zem savas gultas. Nomazgāju kosmētiku no sejas un izmazgāju zobus, uzvilku pidžamu un iekāpu gultā, uzreiz juzdamās nogurusi. Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad jau biju iemigusi.

-Heilija, mosties,- māsas balss mani pamodināja. Nolamājos un pagrūdu Leiniju nost,- Mums ir jāiet uz skolu, un tu jau kavē.

-Man nāk miegs,- es nomurmināju un pieslējos sēdus. Sasodītās paģiras lika par sevi manīt, un es iekšēji lādējos. Leinija jau bija gatava, un es izkāpu no gultas, piegāju pie skapja un izņēmu džinsus un flaneļa kreklu. Matus sapinu cilpā un uzliku brilles uz acīm. Sametu mantas somā un pametu fizikas grāmatu Leinijai, kura man uzmeta savādu skatienu.- Kas ir?

-Nekas,- Leinija atteica un ielika grāmatu somā,- Tu vienkārši līdzinies tētim.

-Leinija, lūdzu,- es sacīju,- Nerunāsim par līdzībām. Vai mamma jau ir pamodusies?

-Es nezinu,- māsa atteica, un uzlika somu plecos,- Iešu sagatavot brokastis. Tu te sataisies,-Leinija mīļi uzsmaidīja un izgāja no mūsu istabas. Kad viņa bija prom, apsēdos pie datora un atvēru savu viltus profilu feisbukā, kur apskatīju vakardienas bildes. Vienā no tām bija puisis, kas man patika, un es sapņaini nopūtos. Tikko sadzirdēju kādu nākam, aizcirtu datora vāku un pagriezos pret nācēju, kas bija mūsu māte.

-Labrīt, meitiņ,- mamma sacīja un es aizgriezos. Man riebās mammu redzēt sagrautu, un es, ne tā kā Leinija, nespēju viņai būt tik līdzjūtīga. Man riebās, ka viņa bija kļuvusi par marioneti savām meitām, un vairs nebija māte, bet gan vienkārši kāds, kas dzīvoja ar mums. Lai gan ar Leiniju runājām, ka mammu atbalstīsim, dažreiz šī gaudināšanās par visu mūs nogurdināja, visbiežāk mani.

-Labrīt,- es atteicu un paņēmu somu, un pagāju viņai garām.  Pievienojos Leinijai virtuvē un paķēru vienu no sviestmaizēm un ābolu, kamēr māsa visu lika mūsu pusdienu kastītēs,- Es jūtos apslimusi..

-Varbūt paliec mājās?- Leinija bažīgi jautāja,- Tu izskaties ļoti bāla.

-Nē,- nokodusi gabalu ābola, atteicu,- Šodien iztikšu.

-Es šodien piestrādāšu,- Leinija sacīja,- Ceru, ka tu nedusmojies.

-Protams nē,-

-Man vienkārši piedāvaja pafotografēties.- Leinija kautri sacīja. Paģiras un galvassāpes mani padarīja niķīgu un es sapīku. Leinija bija lieliska, viņai viss padevās, izņemot sportu. Varēju pat derēt uz to, ka, ja Leinija pazustu, pasaule apstātos, bet ja es.. tad viss turpinātos kā ierasts. Lai nesāpinātu māsas jūtas, sakodu zobus un gremoju maizi, uz kuras izkusušais siers garšoja pēc gumijas.- Kā garšo?

-Kā gumija,- es atteicu un apēdu maizi līdz galam.-Bet paldies tāpat.

-Es varēju jums sagatavot brokastis,- mums pievienojās mamma ar savu tukšo zombija skatienu, un manī sāka virst uguns. Man vajadzēja tikt prom lai ne eksplodētu turpat uz vietas.

-Labāk ej un tēlo sprāgoni,- es atcirtu un paķēru ūdens pudeli un savu pusdienu kastīti,- Iešu ar kājām uz skolu.

-Bet,- Leinija grasījās iebilst. Nikni sametu mantas somā, paņēmu mobilo un aizcirtu durvis aiz sevis. Kad biju pagājusi kādu gabaliņu, ieliku otru sim karti, kurā man bija visi numuri ar maniem otrās dzīves draugiem. Vairums īsziņu bija par notikumiem, kurus vakar neredzēju, bet starp tām bija viena īpaša ziņa.

-Šodien izpētīsim to māju,- Vanesa, mana labākā draudzene, bija atrakstījusi kopā ar visām detaļām par to, kur māja atradās un pat pievienoja bildi whatsapp, kā izskatās tā vieta. Tā patiešām uzdzina šermuļus.

-Fantastiski,- es uzrakstīju atbildes īsziņu un laikus pamuku malā, lai man neuzbrauktu mašīna, kas brauca nenormālā ātrumā. – Kretīni,- es nošņācos un turpināju savu ceļu, domādama par to, ka es atdotu visu, lai dzīvotu Leinijas dzīvi katru dienu. Kaut vai tāpēc, lai man nebūtu jāslēpjas. Un kaut es varētu braukt uz skolu ar glītu mašīnu un būt visu sapņu meitene.  

Bet, kad sapņo, ir jāaizver acis.