Nē.14

-Man nekad nebūs skaidrs, kur mums noderēs trigonometrija,- es sacīju klasesbiedrenei,kura tikai nosmīnēja. Skolotāja mums aizrādija un mēs abas iesmējāmies, un paslēpāmies grāmatu aizsegā,- Man liekas,ka Vilsones jaunkundze drīz uzsprāgs,- es čukstēju un Leinija izplūda smieklos tik skaļi, ka skolotājai bija gana, un viņa iztrieca meiteni no klases. Iekodu lūpā, lai nesmietos, jo vienmēr, kad māsu, kas bija arī mana klasesbiedrene, sasmīdināju, viņa tika izviesta no klases. Pievērsos piemēru risināšanai un izdarīju visu kā nākas, kad beidzot atskanēja zvans no stundas. Saliku savas un Leinijas mantas somās un smaidot izgāju no kabineta, kur māsa jau mani gaidīja, nosmējusies, sārtiem vaigiem, izskatoties uz mata kā es.

Māsa mani rotaļīgi iedunkāja un uzsmaidīja, un es viņai atbildēju ar to pašu. Beidzot mums bija beigušās stundas un mēs devāmies mājās. Māsa palūdza lai uzgaidu,un pati aizgāja aprunāties ar puišiem,kamēr es pacietīgi viņu gaidīju, atspiedusies pret sienu. Leinijai nebija problēmu runāt ar cilvēkiem kā man. Man prioritāte bija mācības, māsai izklaides, un mēs tomēr bijām lieliskās attiecībās. Es biju dzirdējusi,ka daudzi bieži nesatiek ar brāļiem un māsām, bet mums bija citādi. No attāluma pat neviens nepateiktu, ka mēs esam māsas, jo bijām tik dažādas. Leinija bija medusblondiem matiem un skaistu ķermeni,bet es biju tumšmate ar tumšām acīm un atlētisku ķermeni no voleibola treniņiem un sportošanas. Kamēr Leinija pavadīja laiku šopingos un ballītēs, es nodarbojos ar sportu, un mums nebija nesaskaņu. Leinija bija labākā māsa,kādu vien var vēlēties. Nu, vismaz kamēr neaizkalst viņas mīļākā nagulaka.

-Ballīte šovakar,- māsa priecīgi iesaucās un sasita plaukstas,- Arī tu esi ielūgta.

-Nē, paldies,-es atteicu,- Man nepatīk tie.. nu tu zini.

-Eh,- Leinija sarkastiski nopūtās,- Gan jau būs labi. Vienkārši pamēģini atnākt.

-Nē,- es atteicu un sabužināju māsas matus,- Buži, buži,

-Idiote,- Leinija mīļi noburkšķēja un centās sakārtot matus kā tie bija,- Es tos taisnoju stundu.

-Es zinu,tāpēc tos sapinkot man bija divtik patīkami,- es iespurdzos un metos skriet,pirms tam paķerdama Leinijas dienasgrāmatu viņai no rokām, un zināju, ka man būs handikaps,jo biju ātrāka nekā māsa, un es biju trenēta sportiste. Apstājos pie netālā parka un atvēru māsas kladi, nespēdama beigt smaidīt. Manai māsai daļa skolas dienasgrāmatas bija pierakstīta ar viņas pašas piezīmēm, kuras man tik ļoti patika lasīt, jo tās bija tik salkanas, ka tās atgādināja kā izvilktnes no stulbas komēdijas. Leinija beidzot mani panāca un centās man atņemt dienasgrāmatu, taču es biju veiklāka.

-Viņam bija tāda presīte, ka tā vien prasījās noziest to ar putukrēmu un apēst ar ķirsīšiem, ņom, ņom,- es izlasīju un smejoties iekritu zālē,- Sestais oktobris. Brets patiešām ņēma nopietni..- es iepletu acis,- Leinij, te taču ir naturāla pornogrāfija,- es vēderu turēdama smējos un atdevu māsai dienasgrāmatu,- Ķirsīši, ņom,ņom,- es ķiķināju, ieraugot māsas piesarkušo seju no kauna.

-Viņš ir mans draugs jau gadu,- Leinija aizstāvējās,- Gan jau kad tev būs puisis,sapratīsi.

-Man ir labi tāpat,- es atteicu un piecēlos kājās,- Putukrējums,- es nosprauslājos un sāku smieties vēl trakāk. Māsa man pievienojās un mēs devāmies mājās, nu jau vairs nebūdamas tik nenopietnas.

-Man negribas iet mājās,-Leinija skumji sacīja, kad pamanījām mūsu māju tālumā,- Dažreiz es vēlos, kaut tētis nebūtu mūs pametis..

-Leinij,- es mierināju vecāko māsu, viņu apskaujot,- Viss būs labi. Mums ir jāatbalsta mamma.

-Es zinu, bet,- Leinija sapīka,- Bet tu viņu neatceries tā,kā es... tu vēl biji maza..

-Leinij,- es lūdzu,- Lūdzu, lūdzu, nepadari mammai to vēl grūtāku.

-Es viņu ienīstu,- Leinija nomurmināja un sāka iet ātrāk,- Viņš nav cienīgs būt tēvs. Kurš tēvs vispār aiziet no mīlošas sievas un meitām pie meitenes VIŅA MEITU VECUMĀ un padarīt viņu grūtu? Jāklis,- Leinija iesita kokam un piecirta kāju,- Es viņu...- viņa imitēja ar plaukstām it kā plēstu papīru un es viņu atturēju.

-Mums jābūt stiprām,- es sacīju un apskāvu māsu.- Lai viņš iet ellē.

-Ellē viņam būtu par jauku,- Leinija noburkšķēja un mēs atgrūdām mūsu mājas vārtiņus, juzdamas to, ka mums jāmet bezbēdība pie malas un jākļūst nopietnām. Mammas dēļ.

***

Kad Leinija un mamma jau gulēja, es klusi pielavījos pie Leinijas kosmētikas galdiņa un atradu visu nepieciešamo. Tikpat klusi paņēmu viņas drēbes un ielavījos mūsu vannas istabā, aizvērdama aiz sevis durvis. Noliku kosmētikas piederumus uz izlietnes malas un sāku krāsoties. No izlietnes apakšas izvilku savu parūku, noliku to blakus visam pārējam un saviju matus izturīgā mezglā. Uzkrāsoju uzacis, ietonēju vaigu kaulus, ieliku ausīs auskarus, uzkrāsoju lūpas, un pārģērbos, kļūdama par otru cilvēku, kā dzīvi dzīvoju slēpti no Leinijas. Uzliku brilles uz acīm piekārtoju garās zeķes un nopētīju sevi spogulī. Neviens no manas ģimenes nezināja, ka man ir personības dalīšanās, kas nu bija sasniegusi jaunu fāzi, un es arī negribēju,lai viņi to uzzina. Sakārtoju visu vietā un, paņēmusi somu, izlavījos pa sētas durvīm, kur mani jau gaidīja mašīna,lai brauktu uz ballīti un ik pa mirklim atskatījos, lai pārliecinātos, ka neesmu pamanīta. Pārskaitīju naudu makā un iekāpu mašīnā, juzdama to, ka kļūstu par citu cilvēku,kas es nemaz nebiju.

-Tev nauda pietiks?- Šeins jautāja, šaubīgi mani uzlūkodams. Nometu viņam blakus žūksni ar naudu un puisis iepleta acis,- Kāds te grib izklaidīti?

-Vienkārši brauc,-

-Kā teiksi, Leinij,- Šeins sacīja un sāka braukt. Leinijas dzīve man šķita daudz interesantāka par manējo,tāpēc.. kāpēc gan neizklaidēties mazliet?