Tā,
1) Piedodiet, ka ilgi nebiju, bet galu galā vasara ^^
2) Nodaļa par godu, ka esmu 666 dienas veca :))
3) Nodaļas vasarā likšu ļoti reti >:)
Baudām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-4nodala/658079
5.nodaļa.
Aizliegtais auglis.
Es pamodos no tā, ka mani kāds rausta. Es atvēru acis. Visapkārt bija viena tumsa, izņemot augšā. Augšā bija caurums. Mans caurums... Tad atminējos pirms iemigšanas notikumus. Jutu kā kāds mani paceļ. Es cenšos saskatīt stāvu, bet šajā tumsā es viņu neredzu. Tikai dzirdu šī cilvēka sirdspukstus un viņa elpošanu. Ik pa brīdim dzirdēju skaļu nopūtu, jo laikam biju mazliet par smagu. Mēs kāpām pa trepēm. Grasījos runāt, kad izdzirdēju zēna balsi.
- Viņa nomodā?
- Nezinu... Es centos uzmodināt... – es sapratu, kas runā.
- Jāni... Kārli... Tie esat Jūs? – klusi nomurmināju.
- Mēs tevi izglābsim. Ejam uz virtuvi. – un abi devās virtuves virzienā.
- Mēs viņu atradām! Dzīvu! – nosaka Kārlis.
- Lēnām dodiet viņu caur logu! – nosaka kāds no krāvējiem.
Un pakāpeniski, lēnam es nonācu kāda krāvēja rokās, kas mani pasniedza manam tēvam. Tēvs, saņēmis mani klēpī, valdīja savas asaras un prieku par manu atgriešanos. Viņš mani uzmanīgi apskāva un nodeva ciema ārstei. Viņa palīdzēja man piecelties. Un lēnām mēs gājām uz ratiem. Ar tiem viņa vedīs uz ciemu mani pārbaudīt. Es pamāju draugiem uz atvadām un iesēdos ratos. Es apgūlos un galvu atspiedu pret siena čupiņu. Pēc mirkļa arī iemigu līdz viņa uzsāka savu gaitu uz ciemu...
...
Es pamodos, kad tiku atvesta mājup. Mani atveda tēvs. Es tiku atvesta līdz pat savai istabai. Es piecēlos. Es sapņoju par redzēto līķi. Tomēr sapnis nebija parasts... „... Kur esmu? Namiņš.. Es esmu vecās sievas guļamistabā. Es staigāju pa istabu. Es gāju gar gultu. Man skrēja šermuļi. Es no bailēm aizgriezos prom no līķa. Manas acis pavērās pret pretī stāvošo spoguli. Uz spoguļa stāvēja grāmata. Es it kā devos pie tās, bet to nesasniedzu. „Grāmata, dabū to! Tu atklāsi noslēpumu par namiņu!” ...” Ar to beidzās sapni. Grāmata? Tur bija daudz grāmatu, bet vajadzīgā atradās tieši tur. Tas nozīmēja, ka man vajadzēs to dabūt. Un atgriezties... Man bail, bet kas jādara, tas jādara. Mūsu ciemā redzētie sapņi bieži piepildās, jo mēs tos piepildām. Tas ir kā ciema likums. Protams, ja tas nenodara pāri kādam. Namiņā nav vairs neviena, tādēļ es nenodarīšu pāri nevienam un atklāšu noslēpumu par namiņu.
Es iekritu atpakaļ gultā. Pēc pāris minūtēm iemigu.
Agrs rīts. Gailis dziedāja savu dziesmu. Ki-ke-ri-gū! Mazliet pavārtījos, tad aši cēlos augšā. Apģērbos un steigšus devos uz virtuvi. Mazliet arī pacietu sāpes mugurā. Pagatavoju paris maizītes un ielēju pienu. Notiesājusi gardās brokastis, devos uzvilkt zābakus. Došos mātei palīgā. Ejot ārā, čāpoju uz kūti. Māte bija kūtī. Devos pie viņas. Viņā slauca govi. Ieraudzījusi mani, viņa viegli uzsmaidīja.
- Labrīt! Ko varu palīdzēt?
- Neko. Ej paguli. Ārste noteica mājas režīmu, jo esi spēcīgi traumējusi sevi...
- Bet... kā ar draugiem?
- Viņiem vecāki uzlikuši sodu. Un mēs arī... – māte pacēla acis.
- Par ko sods? – es neizpratnē jautāju.
- Namiņš ir aizliegta vieta bērniem. Vispār visiem. Tā vieta ir nolādēta.
- Nav! Tur ir tikai veca večiņa mirusi.
- Sieviete pazuda. Viņu meklēja. Tāpat arī zudušos bērnus 17. gadsimtā!
- Bet...
- Nerunā pretī! Ej uz māju un guli! – nobļāva māte. – Vakarā būs jārunā ar tēvu. – nikni norūkusi, viņa turpināja slaukt govi.
- Tu viena visu atstiepsi?
- Tēvs vakarā atnesīs visu.
- Skaidrs. Labi, dodos mājup...
- Dodies vien.
Izgājusi no kūts, devos uz māju. Bosiks aulēkšiem nāca pie manis. Pabužinājusi suņa galvu, iegāju mājā. Paskatījos uz pieliekamo pusi. Tur ņurdēja kaķene. Devos ieliet bļodiņā pienu. Ielējusi pienu un pasniedzu to minkam, tas kāri sāka lakt pienu. Es paglaudīju minku un devos uz savu istabu.
Apgūlos gultā. Mazliet ievaidējos, jo mugura smeldza no sāpēm. Paņēmu grāmatu no nakts skapīša un sāku to lasīt. Grāmata bija bērnišķīga, bet tā bija vienīgā iespēja laiku tērēt.
No noguruma, es aizvēru grāmatu un pievēru acis. Pašai nezinot, es iemigu...
Kad pamodos, ārā bija mazliet tumšāks. Piecēlos un devos uz virtuvi. Biju izsalkusi. Ejot uz virtuvi, es uzmetu skatu uz pulksteni. Tas mēmi tikšķēja septiņi vakarā. Es iegājusi virtuvē, saodu tikko pagatavotās vakariņas. Manīju, ka vecāki jau ēduši, bet mana porcija stāvēja. Piesēdos klāt un sāku tiesāt savas vakariņas. Iemalkojusi reizēm arī pienu.
Aplaizījusi savas lūpas no piena, savācu traukus. Nomazgājusi visus traukus, devos gulēt tālāk. Iekāpusi gultā, apsedzos un ātri vien iemigu. Es atkal sapņoju to pašu sapni.
„... Kur esmu? Namiņš.. Es esmu vecās sievas guļamistabā. Es staigāju pa istabu. Es gāju gar gultu. Man skrēja šermuļi. Es no bailēm aizgriezos prom no līķa. Manas acis pavērās pret pretī stāvošo spoguli. Uz spoguļa stāvēja grāmata. Es it kā devos pie tās, bet to nesasniedzu. „Grāmata, dabū to! Tu atklāsi noslēpumu par namiņu!” ...”
Es nakts vidū pamodos. Mana mugura bija slapja. Sviedru lāsēs karsēja sasvīdušo muguru. Es izkāpu ārā no gultas. Piegāju pie loga. Ārā bija piķa melna tumsa. Es devos pārģērbties. Uzvilkusi āra drēbes, devos paskatīties pulksteni. Pulkstenis sita pirmo nakts stundu. Tātad viens naktī. Atvērusi logu, es pa to izlecu. Lēniem soļiem devos uz namiņa pusi.
Nakts bija bailīga un tumša. No bailēm, nolēmu pasaukt dažus no bara. Devos vispirms pie Jāņa.
Aizslīdējusi garām suņiem un pielavījusies Jāņa un Kārļa istabas logam, klusi pieklauvēju. Logu atvēra Kārlis. Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani. Tad viņš izberzēja acis.
- Ko tu nakts vidū šeit dari?
- Man vajag jūsu palīdzību. Tavu jau ne, bet Jāņa noderētu. – čukstēju.
- Nāc, palīdzēšu. – Iecēlis mani augšā, viņš piegāja pie brāļa. – Celies. Atnākusi Līga, - klusi čukstējis, viņš modināja Jāni. Jānis atvēra acis.
- Kas ir? – klusi noburkšķējis, es klusi iesmējos. Viņa acis pievērsās man.- Līga? – apmulsis, noteicis, viņš bija augšā. – Ko tu šeit dari?
- Vajag palīdzību. Man vajag tikt namiņā.
- Tur mēs nedosimies. Un tu pierādīji savu taisnību, ko tev tur vēl vajag? – Kārlis nesaprašņā jautāja.
- Dosimies, jo mēs atklāsim namiņa noslēpumu.
- Kā?
Pastāstījusi savu sapni par namiņu, zēni nolēma palīdzēt. Un abi noteica, lai es nesaucu pārējos, jo iekulsimies lielākās problēmās. Abi apģērbās, un palīdzēja izlekt man pa logu un paši izlēkuši, devāmies uz namiņu. Tā kā namiņš bija meža malā un ļoti aizaudzis, tas tumsā izskatījās vēl vairāk biedējošs. Tuvojoties tam, es pāris reizes galva pārdomāju – Vai es rīkojos pareizi? Gribot negribot es piekritu pati sev, jo citas izvēles nebija, bet gan turpināt ceļu.
Pietuvojušies namiņam, devāmies pie loga. Pienākuši pie loga, zēni mani uzcēla augšā. Es ierāpos pa logu iekšā namiņā. Tumšās telpas bija daudz biedējošākas. Arī Jānis ierāpās iekšā. Kārlis palika sardzē. Ja nu kas...
Es lēnām devos uz viesistabu. Es atminējos par līķiem, kas atradās namiņā. Es parādīju Jānim, lai paliek tur, kur ir. Lēnām devos, lai neiekristu atkal pagrabā. Nonākusi guļamistabā, es devos līdz spogulim. Savas acis novērsu no gultas, jo nevēlējos redzēt naktī guļošo līķi. Pienākusi pie spoguļa, pamanīju divas grāmatas. Paķēru abas un devos pēc iespējas ātrāk projām. Iegājusi viesistabā, es pamāju Jānim, ka atradu divas grāmatas. Zēns lēnām lavījās ārā no namiņa, to pašu darīju es. Es nevēlējos uzmodināt mirušās sievietes garu. Zinu, māņticība ir māņticība, bet mūsu ciemā tā ir pieņemts.
Kolīdz bijām ārā no namiņa, mēs devāmies pa mājām, jo galu galā bija nakts. Un, lai vecāki nepamanītu mūsu prombūtni no mājām. Paskatoties debesīs secinu, ka drīz ausīs rīts. Un ar ātriem rikšiem aizskrēju mājup, pamājot zēniem atvadas…
