http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-3nodala/657170
4.nodaļa
Trauma.
Atvērusi durvis, ieskrējusi iekšā telpā, es aizcirtu aiz sevi durvis. Es dzirdēju zēnus saucam, ka laiks beidzies. Es domāju ātri izpētīt telpu un doties prom. Es sāku pētīt telpu. Es ievēroju, ka šeit ir galds, krēsls, skapis, spogulis un gulta. Sienu arī rotāja zīmējumi. Logu rotāja aizkari, kas kādreiz bijuši zaļi, bet tagad izskatījās netīri. Es apskatījos uz gultas pusi. Manas acis iepletās. Es gultā ieraudzīju...
Ziniet, man jau tajā laikā galvenais bija saldumi, jo tos dabūt ciemā varēja reti, jo ieveda no pilsētas tikai retie. Tomēr līdzko ieraudzīju, to ko ieraudzīju, es sapratu, ka man ir uz mūžiem bērnības trauma. Pārējie bija sīkumi, jo mežā bieži varēja sastapt pa kādam apgrauztam un beigtam žurkam vai kaķim. Ar suņiem arī notika negadījumi līdzīgi, bet kamēr tie bija kucēni. Tad meža zvēri un putni mazliet bistās no tiem, kad paaugas suņi. Kaķi arī it kā ir spēcīgi, bet cik vanags vai kāds cits putnu plēsējs atlido, tad pagrābj mazo kaķēnu un prom ir. Žēl. Tad to žurku uzbrukumi pret maziem, vājiem zvēriņiem... Ak, pasaule var būt nežēlīga. Reizēm pa ciemu var redzēt kādu klaiņojošu kaķēnu ar apgrauztu ķepu.
- Ko tu tur redzēji? Nu, namiņā?
- Tomēr gribiet turpinajumu? Labi...
Es bailēs iepletu acis. Es grasījos kliegt. Es gultā ieraudzīju... ieraudzīju... satrūdējušu ķermeni. Tas bija mazliet mumificējies. Bailēs es sastingu un brīdu vēroju mirušo ķermeni. Līdzko jutu, ka atgriežos pie apziņas un bailes pazūd, es straujiem, ašiem soļiem centos pamest namiņu. Izkrējusi nio guļamistabas, skrēju uz virtuvi.
Skrienot uz virtuvi, man vajadzēja šķērsot viesistabu. Tā kā tur vietām bija iepuvusi grīda, tad vajadzēja uzmanīties. Es biju aizmirsu, ka vienā vietā bija ielūzis. Un tieši es tur uzkāpu. Un strauju ātrumu es atsitos pret auksto, cieto zemi. Es sāpēs ievaidējos, bet... mana balss aizlūza un cenšoties kampt pēc gaisa, vaids izklausījās pēc klusa, nikna suņa rūkoņas. Es nedzirdēju draugu balsis.Es vēlejos viņus sasaukt, bet es to nevarēju. Mana balss kritiena dēļ bija zudusi. Es zināju, ka tas ir no trieciena, bet man vajadzēja palīdzību. Es gulēju uz aukstās pagraba grīdas. Es klausījos vai draugi nāk palīgā. Nevienas skaņas. Biju pamesta viena... Viena šajā tumšajā telpā. Gaisma nāca vien no cauruma, kur arī kritu. Es aizvēru acis, jo sāpēs mani mocīja.
Nemanot es aizmigu...
Varbūt vajadzētu no Jāņa skatapunkta? Jāni, pastāsti šiem turpinājumu...
- Lielāko prieku! Gatavi? – piekrītoši visi pamāj, - Labi tad. Sāksim ar to, kas notika pirms kritiena...
Mēs ar baru gaidījām Līgu ārā, ik pa brīdim ziņojot atlikušo laiku. Brālis izdzirdējis vienu brīdi viņas kliedzienu teica, ka tuliņ sauks mūs palīgā un viņa zaudēs derībās. Vispār es pat vēlējos, lai viņa uzvar. Es teicu pārbaudīsim. Pieejot pie loga, kur viņa ierāpās, viņas nebija. Sapratām, ka varbūt nelaime notika kaut kur citur. Es vēlejos sasaukt Līgu, bet zinot Līgu ticēju, ka nekas nenotiks.
- Jāni? Varbūt vajag viņai palīdzēt. – es pakratīju galvu. – Kāpēc ne?
- Viņa būtu kliegusi palīgā. Turklāt vairākkārt. – pārējie piekrītoši pamāja.
Brālis ik pa brīdim ziņoja cik atlicis un mēs visi izkliedzām viņas atlikuso laiku. Es nolēmu pastaigāt apkārt mājai. Apgājis līdz otrai pusei, es apsēdos zemē. Sāku dzirdēt, ka zēni kliedz pēdējās minūtes. Es lepni smaidu, jo Līga vairs nekliedza. Es atspiedies pret sienu,klusām dungoju kādu pašizdomātu meldiņu.
Zēni kliedza, ka laiks beidzies. Zēni sauca Līgu ārā. Viss kļuva dīvaini, jo zenu balsis kļuva izmisīgas. Es skrēju pie zēniem.
- Kas noticis?
- Līga neatsaucas... – uztraucies nosaka Egīls.
- Tad rīkosimies. Meitenes, skrienat paziņot Līgas vecākiem, bet mēs uz ciemu pēc palīdzības. Skaidrs?! – Visi piekrītoši pamāj, pat brālis. Brāļa acīs manāms uztraukums. – Tad... Aziet!
Patiesībā, mēs pat nezinājām, ka viņa iekrita tieši tad, kad jau aizskrējām... Bet mēs tomēr rīkojāmies laicīgi.
Skrienot uz ciemu ar zēniem pārrunājām, kur varētu skriet. Kāds varēja skriet pie ciema ārsta, ja vajadzēs palīdzību, bet citi, kas var paņemt vajadzīgo. Mēs izsķīrāmies. Es skrēju uz tirgu, jo krāvēji bija spēcīgi vīri, varbūt tie palīdzēs. Skrienot satiku Līgas tēvu.
- Labdien ser! Man Jums, kas svarīgs jāziņo!
- Nu runā Jāni, man jadodas mājup. Vispār kur Līga?
- Runa ir par Līgu!
- Kas noticis manai meitai.
- Nāciet uz tirgu pēc krāvējiem, ceļā visu pastāstīšu! Mums jārīkojas, ja nu viņai kas kaiš! – Līgas tēva seja palika spokaini bāla. Un viņš arī skriešus skrēja ar mani uz tirgu.
Visi satikāmies pie namiņa. Ar palīgiem. Līgas māte bija klāt ar meitenēm pirms mums. Viņas centās sasaukt Līgu, bet bez atbildēm.
- Jūz saprotiet, ka būs smaga saruna par šo gadījumu? – nikni norūca Līgas tēvs.
- Saprotam, bet...
- Vainīgs esmu es! Es vakar apvainoju Jūsu meitu un manis dēļ viņa nonāca nelaimē. – brālis mierīgi atzinās.
- Runāsim vēlāk, mana meita jāglābj! – kliedza Līgas māte.
Sākas panika un rosība ap māju. Meitenes un daža sievietes centās sasaukt Līgu, tikmēr vīrieši centās uzlauzt namiņa durvis. Durvis atvērt neizdevās, kad atminējos par logu. Lepni paziņoju par izsisto logu. Ielīst varējām tikai mēs. Tādēļ tika izlemts, ka es ar brāli lienam iekšā.
Ielīduši namiņā, sapratām, ka atrodamies virtuvē. Mēs lēniem soļiem gājām ārā no virtuves, jo Līgas turp nebija. Mēs pat neiedziļinājāmies to izpētē. Mēs iegājām viesistabā. Ieraudzījis caurumu zemē, es apjautu kur ir Līga. Es pieskrēju pie cauruma, bet uzmanīgi, lai pats neielūztu. Parādīju brālim kur atrodas Līga.
- Jāatrod kā nonākt uz pagrabu. – nosaka Kārlis.
- Rekur tur varbūt. – norādu uz durvīm, kas ir priekšā brālim. Piegājis pie durvīm, viņš tās atvēra.
- Tur nav pagraba, bet gan... Es laikam sapratu par ko Līga kliedza... – aizvēris aši durvis, viņš ašiem soļiem pienāca man klāt. Pārskatījis telpu, viņš ievēroja durvis pie virtuves. – Re, tur durvis! - un devās uz priekšu, strauji mainot tematu.
- Kas tur bija?! – es atgriezos pie vecā temata.
- Līķis...
- Tu joko?
- Paskaties pats, bet par savu garīgo stāvokli atbildi tu! Es brīdinaju, kas tur būs, pārējais uz tavas sirdsapziņas... – un atvēris durvis, viņš pateica – Re kā! Atradu. Es eju lejā. – Un lenām kāpot lejā viņš nozuda tumsā. Es piecēlos un devos otra durvja virzienā.
Es atvēru durvis. It kā parasta guļamistaba. Kas tur neparasts? Tad es ieraudzījo, to ko brālis paziņoja. Gultā gulēja mirušās sievietes līķis. Es aši aizvēru durvis un gāju apskatīt brāli. Es vēlējos novirzīt domas no tiko redzētā. Viņš tikmēr lēnām kāpa augšā pa trepēm.Viņš nesa Līgu rokās.
Varbūt tu turpināsi?
- Jau?! Nu.. labi! Tad atgriezīsimies pie tā, kad biju iemigusi...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-5nodala/661734
