Mēs ejam jau kādu stundu. Ir ļoti karsts, tomēr diena tuvojas vakaram. Pēkšņi Neitans apstājas un paņem rokās kādu ierīci, kas viņam bija kabatā.
- Ir! - Viņš priecīgs ieklidzās.
- Kas ir? - Es nogurušā balsī atbildēju.
- Ir! Zona! Beidzot atradām zonu! - Neitans priecīgs teica.
Es protams kā jau liela nesapraša kliedzot jautāju Neitanam - Un kas tad ir? Zona ir vis kaut kur! Žēl tikai, ka tā nepalīdzēs mūs izglābt! - Es biju izsmēlusi savus spēkus un atgūlos.
- Vispār ar zonas palīdzību es nosūtīju Keidenam mūsu koardinātas, un viņš būs klāt, cik ātri varēs! - Neitans vēl ar vien prieka pilns man atbildēja.
- Ko? - Es uzreiz pielēcu kājās, man bija enerģijas uzplūde, no šīm labajām ziņām. - Mums jau brauc pakaļ! - Es biju sajūsmā!
Es apskāvu Neitanu, un sabučoju viņu. Tajā brīdī man palika kauns pašai no sevis un es ureiz pielēcu kājās un augsti pacēlu galvu. - Es drusku aizrāvos. - Mēģināju attaisnoties, tomēr pašai nāca smiekli. - Tas bija tikai mirkļa vājums! -
Pēc šī teksta mēs ar Neitanu smējāmies vēderu turēdami, jo tas tiešām bija smieklīgi. Varu iedomāties, kā tas izskatās, kad divi 20 gadnieki vārtās tuksneša vidū un rēc.
Kad beidzām smieties, es tā aizdomājos un pajautāju Neitanam - Klau, a cik tev gadu? Tu izskaties apmēram mana vecuma, ne? -
- Man ir 21, tieši tik pat cik tev - Atbildēja Neitans, un es nezinu kāpēc, bet mēs atkal sākām smieties kā traki.
Pēkšņi es sajutu tādu, kā vēja plūsmu, kas nedaudz atvēsināja. Neitans piecēlās kājās, no smiltīm - Keidens ir klāt! -
Es pacēlu galvu uz augšu un tur lidoja melns spīdīgs helikopters, un mani pārņēma daudz emociju, un dažādas jūtas, tomēr viena no tām ļoti izcēlās.
Es sapratu, ka esmu vārdu Keidens jau kaut kur dzirdējusi, un iespējams pat pazīstu, kādu vārdā - Keidens.
Helikopters piezemējās, un no tā izkāpa kāds muskuļots, simpātisks puisis ar brūni, rudiem matiem. Viņš bija ļoti līdzīgs Neitanam, vienīgi matu krāsa viņiem atšķīrās.
Es vēl ar vien gulēju smiltīs, kad Neitans palīdzēja man piecelties. Puisis, kas izkāpa no helikoptera pienāca klāt, lai sasvēcinātos.
Viņš paspieda man roku, bet es nevarēju atraut skatienu no viņa skaistajām - Melnajām acīm. Negaidot, viņš uzvilka saulesbrilles uz acīm, un es nokritu.
- Kas noticis? - Jautāja Neitans, atgriežot mani realitātē, jo pirms tam bija sajūta, ka lidinos mākoņos.
- Nekas, nekas, aizķēros aiz kaut kā! - Es atbildēju.
Neitans jau atkal palīdzēja man piecelties, un kad biju kājās, sajutu, ka man trūkst viena auskara. Es pagriezos, un tur viņš mētājās. Es pieliecos, lai to paņemtu, un tad izdzirdēju brūnmataino puisi sakam - Misijai gan seksīgs dupsis, noradot uz manu dibenu, kas bija atsegts, dēļ noplēstās kleitas.
Pat nepaceļot auskaru, es pagriezos un iecirtu puisim sejā pļauku - Keidan, aizveries, es esmu kopā ar Neitanu! - Tanī brīdī es pieliku roku priekšā mutei, un tajā pašā brīdī roku noņēmu.
- Neitan, es atceros! Gan tevi, gan tevi Keidan! - Es iekliedzos, un aizskrēju pie Neitana. Mēs apskāvāmies un viņš mani noskūpstīja.
- Tas ir brīnišķīgi - Neitans noteica, kamēr Keidans smejoties žēlojās - Tas vispār sāpēja! -
- Esi sveicināta atpakaļ! - Neitans noteica.
- Žēl ir tikai tas, ka tas arī ir vienīgais, ko atceros. - Skumīgi pateicu Neitanam un mūsu draugam Keidenam.
- Nekas, Zindaja tev palīdzēs! - Noteica Keidens.
Es pagaidām neko citu neatcerējos, bet Neitans apsolīja mājās visu pastāstīt.
Es pacēlu auskaru, un mēs iekāpām helikopterā, lai turpinātu ceļu...
Turpināt? 
