Negaidot, viņš sagrāba manu roku un sāka skriet, izraujot mani no gultas. Man neatlika nekas cits, kā doties viņam līdzi, tomēr es vēl ar vien biju šokā un vēlējos uzzināt kas viņš tāds ir, un kāpēc mani glābj.
Mēs skrējām pa kādu tuneli, kas izskatījās, kā izurbts, vai izcirsts. Tas nebija parasts tunelis, bet izskatījās, ka viņš būtu izcirsts ļoti biezā sienā.
Puisim negaidot es apstājos, un izrāvu savu roku no viņa ciešā satvēriena.
- Kas tu esi? Un ko tu no manis gribi? - Es neizpratnē jautāju puisim, kas mani izglāba.
- Ak, Dievs! Ko viņi ir ar tevi izdarījuši? - Viņš ieskatījās man acīs. - Vai tu tiešām mani neatceries, Mistērij? Neatceries? -
- Nē, piedod. Es zinu, ka esmu tevi kaut kur redzējusi, bet es nezinu. Nepazīstu tevi! - Es gandrīz sāku raudāt, un noliecu galvu.
- Neraudi! - Viņš pateica, apsakujot mani. - Viss, būs labi. Bet tagad mums jāskrien. Šī siena var jebkura brīdī sabrukt. - Viņš pateica un mēs skrējām talāk.
- Nu pasaki vismaz, kā tevi sauc! - Skrienot aizelsusies pajautāju.
- Neitans. Tu mani neatceries, bet Zindaja noteikti pateiks, ko tie mērgļi tev bija nodarījuši, ka tu esi zaudējusi atmiņu. - Neitans satrauktā balsī man atbildēja.
Pēkšņi es sajutu, ka kāds mums skrien pakaļ.
- Neitan! - Es apstājos, un iekliedzos.
- Kāpēc tu stāvi? - Viņš jautāja.
- Neitan, kāds mums seko! - Es biju ļoti nobījusies.
- Ko? Es nevienu nedzirdu! - Neitans atbildēja.
- Vibrācijas! Es jūtu vibrācijas. Viņi mums tuvojas! - Es iekliedzos. Neitans izskatījās priecīgs, tomēr es nevarēju saprast par ko.
- Skrienam! - Es iekliedzos sagrābjot Neitanu aiz rokas. Mēs skrējām līdz trepēm, kad pēkšņi Neitans apstājās! - Esam klāt! - Viņš noteica.
- Ko? Kur ir izeja? - Es jautāju.
- Te! - Neitans noteica norādīdams uz griestiem. Tur tiešām bija tadas, kā nelielas durtiņas.
Mēs uzkāpām pa trepēm, kas bija piestiprinātas pie sienas, un Neitans atvēra durtiņas, kas veda uz izeju.
Neitans izkāpa pirmais, un tad padeva man roku. Es biju gandrīz ārā. Jau redzēju zilās debesis, un sauli, kas spoži spīdēja. Pie debesīm nebija neviena mākonīša. Es biju laimīga, ka beidzot tikšu ārā, varēšu pārvilkt garo, pufīgo kleitu, ko nesāju jau 37. dienu.
Man bija palicis viens solis, līdz ārpasulei, kad pēkšņi, kāds sagrāba mani aiz kleitas. Es iekliedzos. Mūs bija panākuši cilvēki. Neitans vilka mani aiz rokām ārā, tomēr cilvēki bija ļoti stipri un vilka mani aizvien dziļāk iekšā.
Pēkšņi notika, kas negaidīts. Cilvēki nebija rēķinājušies ar to, ka kleita nevar izturēt tik milzīgu spiedienu, un tā pārplīsa, atstājot mai apģērba gabalā, kas līdzinājās minikleitiņai, un knapi nosedza manu dibenu.
Neitans mani izvilka ārā, un durvis aizcirtās. Mēs bijām kādā tuksnesī, bija ļoti karsts. Neitans pārliecināja mani bēgt, un tā arī mēs darījām, tomēr cilvēkiem izdevās atvērt nelielas koka durtiņas un viņi izkāpa ārā. Man bija zudusi pēdējā cerība, ka mums izdosies aizbēgt, jo viņi bija vairāki simti.
Viņi mums bija ļoti tuvu, kad notika kas negaidīts. Es sajutu, tādu, kā pazemes sprādzienu, vai nogruvumu, un teicu Neitanam, lai nekustas.
Un pēkšņi Neitans ieklidzās. No zemes izšāvās milzīga uguns strūkla, izveidojot milzonīgu caurumu zemē, kas pletās lielumā. Neitana acīs varēja redzēt bailes, tomēr tām nebija pamata. Uguns bedre izpletās tik liela, ka tā aprija visus cilvēkus, kas mums sekoja, un beidza izplesties apmēram metru, no mūsu atrasšanās vietas. Vibrācijas mani nebija pievīlušas, un notika tieši, tas uz ko cerēju.
Visi cilvēki bija beigtu uz vietas, un Neitans bija nomierinājies. Viņu pazemes bāze bija zudusi, un visi cilvēki bija sadeguši.
- Tev sāk atgriezties spējas! - Neitans ieklidzās. - Ak Dievs, tu atkal jūti vibrācijas. -
Es nesapratu, par ko iet runa, taču Neitans apsolīja, man mājās visu pastāstīt, un mēs sākām ceļu prom no šī tuksneša.
Kā jau vienmēr, gaidu jūsu ieteikumus, un atvainojiet, ja šī daļa par garu jums...
Turpināt? 
