Mājās Vanesa pārnāca ar triumfējošu sajūtu sevī, jo spēja noturēties pretī alkām mesties gultā ar kolēģi. Tas gan nenozīmēja, ka viņa to, joprojām nevēlējās. Atlikušo vakaru sieviete pavadīja sēžot un vērojot filmu klusā vienatnē ar vīna glāzi un plīša lacīti, kuru viņai bija uzdāvinājis, kāds no bijušajiem. Sieviete, labprāt paspēlētos arī ar kaķi, taču kopš viņa ievācās šajā dzīvoklī no tādas idejas nācās atteikties, jo mājas saimnieks dzīvniekus šeit aizliedz. Tā nu viņa pavadīja vakaru ar vīnu un domām, kurš tad viņai kārojās vairāk – babņiks Toms vai klusais Roberts. Pēc pēdējās glāzes sieviete saprata, ka sirds vairāk kāro Robertu un viņa kluso, noslēpumaino būtību, bet ķermenis vairāk vēlās trenēto un spēcīgo Tomu. –Bet nedabūšu nevienu, jo ar kolēģiem nedrīkst- sieviete pati sev pateikusi aizgāja gulēt.
3:43 un Vanesa joprojām bija nomodā. Visu nakti viņa bija domājusi par iepriekšējās dienas notikumiem – noslēpumaino zvanītāju, skūptu, to pašu zvanītāju, kurš sarunu tā arī nepabeidza... Un tajā vienā brīdī, kurā viņai likās, ka tomēr aizmigs, viņas prātā atausa atmiņas par asiņaino galvu. Viņa gultā bija pielēkusi sēdus, līdz ar to doma par gulēšanu tika pilnībā atmesta. Viņa nolēma celties no gultas un dienu sākt agrāk nekā parasti. Un ar vairāk kafiju nekā pēc tām naktīm, kurās viņa patiešām gulēja.
Veltījusi pārdesmit minūtes dušai un pēc tam uztaisījusi kafiju, Vanesa piesēdās pie sava laptopa. Intereses pēc viņa pameklēja ko jauns ziņās, bet īsti neko neatrada. Pilnīgi noteikti neko, kam varētu būt sakars ar vīrieti, kas zvanīja. Vai nu policija joprojām neko nav atklājusi. vai arī vienkārši nav devusi nekādu informāciju medijiem.
Bezjēdzīgi pavadījusi pāris stundas šķirstot ziņu portālus un iznīcinājusi nejēdzīgi daudz kafijas, Vanesa nolēma sākt gatavoties darbam. Matu žāvēšana, meikapa uzlikšana un ēdiena pagatavošana, kas citkārt aizņēma tik daudz laika, ka lika viņai kļūt par nelabojamu kavētāju, šoreiz tikai daļēji aizpildīja tukšās stundas līdz darbam, tā ka Vanesa izgāja no mājas ar krietnu rezerves stundu. Tā deva viņai iespēju lēnai rīta pastaigai, neuztraucoties par mašīnas protestiem vai vilciena pārāk ātro pienākšanu (Vanesa bija pilnīgi pārliecināta, ka viņa pati pieturā ieradās tieši laikā), un rezultējās ar to, ka Vanesa ieradās birojā pirmā.
Birojs bija tukšs un tas Vanesai bija nepierasti. Vismaz, no rīta, jo praktiski vienmēr viņa ieradās pēdējā. Vienatnē birojā viņa palika tikai reizēm vakaros vai ja abi kolēģi skrēja tikties ar klientiem ārpus biroja. Pagatavojusi savu šīsdienas kārtējo kafiju Vanesa sāka kārtot dokumentus, kas pēc vakardienas bija palikuši mētājamies uz galda, līdz pamanīja ko interesantu. Kādā no dokumentiem figurēja tas pats numurs no, kura viņu birojam zvanīja. Dokuments bija par, kādu slepkavību, kas notikusi pirms 4 gadiem un tās process ļoti atgādināja to, kas notika šobrīd. Zvans no šī paša numura par mazsvarīgu tematiku – sieva, nauda un pēkšņa klausules nomešana. Divas dienas vēlāk policijas iecirkņa durvju priekšā nolikts līķis pie kura piesprausta kartiņa ar tikai 1 uzrakstu – šo telefona numuru.
Vanesa nobālēja. Darba laiks jau bija sācies, bet no Toma un Roberta vēl nebija ne vēsts. Šorīt laikam viņi abi bija nolēmuši kavēt. Bet nav jau brīnums. Ziņās bija rakstīts, ka uz pilsētas lielākās ielas notikusi smaga avārija. Sastrēgumi bija milzīgi. Toties ofisā ieradās kāds cits. Tas bija kurjers. ‘’Man ir sūtījums jums.’’ Vanesa apstulba. Viņa ofisā sūtījumus nesaņēma gandrīz nekad. ‘’Kur jāparakstās?’’ Sūtījums bija neliela kartona kaste, kas apsieta ar sarkanu bantīti. Pie dāvanas bija pievienota kartiņa. Atverot kartiņu, Vanesa sastinga. Uz tās bija uzdrukāts telefona numurs...
Vanesa paņēma kasti, kas bija samērā viegla, un nolika to uz darba galda. Pati to atvērt viņa baidījās.
Drīz vien pa durvīm ienāca Roberts. Viņš jutās izbrīnīts, redzot Vanesu atnākam uz darbu tik agri. Tomēr viņa acis ātri pamanīja sievietes bālumu un kasti, kas stāvēja uz viņas galda.
-Kur Toms? – pirmā ierunājās Vanesa, cerēdama, ka Roberts spēs dot viņai atbildi.
- Es nezinu, - vīrietis piegāja pie kastes un apskatīja kartīti, - tas gadījumā nav tas pats numurs?
Roberts neizturēja un atrāva kasti. Tā bija gandrīz tukša. Vien lapiņa salocīta mētājās pašā kastes apakšā. Vanesa apsteidza Robertu un paķēra lapiņu. Ātri atlocījusi, viņa pārskrēja pāri drukātajiem burtiem un pasniedza lapiņu Robertam.
„Es ļoti labi atceros, kas notika ar manas sievasmāsas vīru pirms četriem gadiem, kad viņš ievēroja tās aizdomīgo uzvedību un mēģināja kaut ko darīt lietas labā, tāpēc esmu nolēmis nodrošināties ar šo. Pieļauju, ka ar mani notiks tas pats, taču man ir jāmēģina. Situāciju sarežģī fakts, ka neuzdrošinos neko konkrētu rakstīt, ja nu ziņa tiek pārtverta, taču vēlos, lai jūs zinātu – ja es pēkšņi mistiski pazūdu, pilnīgi droši esmu miris un ne jau dabīgā nāvē.”
Vanesa un Roberts brīdi sastinguši raudzījās viens otram acīs. Nevienam nebija šaubu par kartiņas autora identitāti, kaut trūka paraksta.
Iezvanījās telefons. Nepārtraucot acu kontaktu, Roberts pacēla klausuli. No vīrieša teiktā nebija īsti skaidrs, par ko iet runa, taču saruna nevilkās ilgi, un, kolīdz nolicis klausuli, Roberts visu paskaidroja:
- Toms cieta tai avārijā uz galvenās ielas. Ātrie nav droši, ka viņš izturēs šo dienu.
