Sveiki visapkārt! Nu jau 5.daļa. 4.daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lupukrasas-Pavelniece-4/681776
,, Mammu, skolotāja mani atlaida no stundām un es braucu uz mājām , " Klēra pa telefonu stāstīja mammai. Māte atbildēja: ,,Es tagad vēl neesmu mājās, būšu pēc 2 stundām, man vajadzēja aizbraukt uz darba sapulci, tā būs neilga. Turies un paēd kautko!" Viņas māte jutās ļoti atvieglota, ka skolotājas saprot, ka Klērai šobrīd nav viegli un palaidušas meitu mājās.
Klēra nokļuva mājās. Viņai nāca raudiens, bet viņa to nevarēja izraudāt ārā. Lielās skumjas , kā slogs spiedās uz sirdi un tā sāpēja, ļoti. Taču meitene gribēja uz brīdi aizmirst visu notikušo un iztēloties, ka viss ir labi. Viņa skatījās seriālus, līdz pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja. Klēra satraucās, varbūt tur aiz durvīm ir tētis! Viņa atvēra, taču tas nebija tēvs, tas bija .. Edvīns!!
Viņa galīgi nesaprata, kā viņš te varēja būt. Klēra jautāja: ,, Kā tu zini, kur es dzīvoju? Un kāpēc vispār atbrauci, vai tad tu neapvainojies uz mani??" Edvīns pasmaidīja un teica: ,, Tā taču bija pavisam normāla rīcība, es saprotu, ka tādā situācijā tev nav viegli un negribas ne ar vienu runāt. Adresi man parādīja klases meitenes, kas bijušas pie tevis ciemos."
Klēra jutās ļoti atvieglota un brīva: ,, Nu... varbūt man tev pirmajam vajadzēja jau pastāstīt un tad viss būtu kārtībā ..." Edvīns viņu pārtrauca: ,, Viss ir kārtībā, tev nevajag satraukties par to, es ceru, ka tavam tētim viss būs labi. " Klēra ieteicās: ,, Vispār, liels paldies, ka ienāci. Atā! " Edvīns atgriezās savās mājās un nespēja beigt domāt par Klēru.. Viņam visu laiku tā vien kā gribējās piezvanīt viņai skype un iztaujāt Klēru, kā viņa jūtās, vai viņai nevajag ko palīdzēt. Viņš bija, kā apmāts.
Tikmēr Klēra jau bija sagaidījusi māti mājās un abas dzēra tēju. Klēra jautāja: ,, Vai ir kautkas par tēti noskaidrojies?" Māte sarugtināti atbildēja: ,, Diemžēl ne, Klērucīt. Taču policija turpinās viņu meklēt, es nepieļaušu, lai viņi lietu izbeidz un mēs atradīsim tēti, lai tur vai, kas!!"
,, Cerēt jau var, " Klēra nodomāja, taču skaļi neteica. Viņai jau lēnām zuda cerība, ka viss var nokārtoties... Un atkal viņa raudāja... Un māte centās viņu mierināt, taču neiznāca. Kas gan spētu atrast mierinošus vārdus šādā situācijā?? Ceri uz labāko, viss nokārtosies- tie bija tikai mānīgi vārdi, kas nepārliecināja noskumušo Klēru...
Nākamajā dienā Klēra uz skolu negāja. Viņa paēda brokastis un devās atpakaļ uz gultu, jo papildus lielajām bēdām, viņai bija temperatūra. Pēkšņi skype parādījās jauna ziņa, no Edvīna. Video ziņa. Klērai tas likās ļoti interesanti, tāpēc viņa noskatījās to.
Video bija redzama visa viņas klase un arī klases audzinātāja. Klases audzinātāja no sākuma teica: ,, Klēra, lai tu tik ļoti neskumtu mēs , nu, pareizāk sakot tavi klasesbiedri vēlas tev kopīgi nodziedāt dziesmu. Es tur pie vainas neesmu, tā bija viņu pašu ideja."
Pag, ko?! Klēra apstādināja video. Viņai klase dziedās dziesmu? Tas nu gan ir kautkas neticams.. Viņa atsāka skatīties video.
Edvīns spēlēja ģitāru, Sofija sita bungas un pļāpa Jana sita tamburīnu. Visi dziedāja Bruno Marsa dziesmu ,, Count on me".
Kad dziesma beidzās, visa klase kopā iesaucās: ,, ESI STIPRA, GAIDAM TEVI ATPAKAĻ!!"
,, Forša klase, " Klēra nodomāja.. Kā nu ne....
