Sveiki visapkārt spoki, šeit 4.daļa. 3.daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lupukrasas-Pavelniece-3/681637
Klēra sāka krist panikā. Tik tikko taču viņa bija dzirdējusi tēvu darbojoties ap durvīm! Kur gan viņš varētu būt palicis?! Klēra aizgāja uz vecāku guļamistabu, arī tur tēta nebija, tāpēc viņa centās uzmodināt mammu augšā: ,, Mammu, lūdzu, celies augšā! Tēta nekur nav! Vai tu zini kur viņš ir?!" Mammas seja kļuva bāla, kā krīts un viņa atbildēja: ,, Nē, man likās, ka viņš vēl tepat pārbauda durvis un...un...drīz ..būs...at..atpakaļ! Vai tiešām viņa šeit nav???"
Tā nu Klēra ar mammu vēlreiz gāja meklēt tēvu pa visu māju. Viņas izmeklējās gan viesistabā, gan virtuvē, tualetē, it visur mājā, taču tēva nekur nebija. Viņas vairākkārt zvanīja viņam un sūtīja īsziņas, taču tēvs neatbildēja.
Klēra sāka raudāt, viņas māte turējās pretī skumjām un centās meitu mierināt. Kaut cik Klēru nomierinājusi mamma lika Klērai censties aizmigt un arī pati nemierīgi aizgāja gulēt.
No sākuma Klēra nemaz nevarēja aizmigt. Nakts stundas vilkās, kā lēni gliemeži. Kur gan varētu būt tētis?? Vai ar viņu viss kārtībā?? Kāpēc viņš nedeva nekādu ziņu?? Vispār, kur viņš ir ?? Šādas domas klejoja pa meitenes galvu, beidzot, nomocījusies ar bezmiegu, viņa aizmiga.
Pienāca nākamais rīts. Mamma sazvanījās ar policiju un tā sāka izmeklēt šo lietu, par tēta mistisko pazušanu. Gan Klēra , gan viņas māte bija ļoti bēdīgas un pārgurušas , bezmiega vajātas. Mamma atļāva Klērai neiet uz skolu, taču viņa atteicās, jo bija ieskaite. Māte gan palika mājās kārtojot lietas ar policiju.
Klēra ieradās skolā. Ienākot klasē Edvīns atļāvās pirmoreiz sasveicināties ar viņu, taču meitene bija izvairīga. Garastāvoklis bija pietiekami slikts un šobrīd viņa nevēlējās ne ar vienu runāt. Gan stundās, gan starpbrīžos Klēra bija drūma un ne ar vienu nesarunājās.
Pārējās meitenes klasē sāka sačukstēties. Lielākā tenku vācele klasē - Jana kautko aizrautīgi čukstēja ausī Sofijai: ,, Lūpukrāsas pavēlniece atkal grib nolādēt pasauli! Viņa ir īsta pūpēde! " Sofijai bija apnikusi Janas lielā tieksme visus aprunāt, viņa vēlējās, kaut Janai mēli varētu nogriezt. Taču Sofijai īpaši pašai nepatika Klēra tāpēc viņa pati piekrita Janas sacītajam.
Tikmēr Edvīns bija nedaudz aizvainots, viņš vēlreiz centās pasveicināt Klēru: ,, Hei, Klēra! Kas tev noticis? Kāpēc tu ignorē mani?" Klēra tikai skumji noskatījās. ,, Nu, kas ar tevi ir??? Nu labi, nerunā . "'
Edvīns dusmās aizgāja. Viņam bija licies, ka Klēra ir mainījusies, taču tagadējā situācīja atkal norādīja uz to, ka Klērai viņš neinteresē.
Noskanēja zvans un sākās matemātika, kurā bija mazā ieskaite. Klēra centās vairs par tēvu nedomāt un koncentrēties tikai matemātikai. Viņa rūpīgi domāja, rakstīja un aprēķināja prasītās lietas. Klērai diezgan labi izdevās, puse kontroldarba jau bija pabeigta.
Taču pēkšņi viņa salūza. Klēra sāka raudāt, galva sāpēja un viņai likās, ka visa viņas seja deg , kā ugunīs. Skolotāja apjautājās, kas Klērai vainas un tūlīt pat apkārt viņai sanāca arī visi pārējie. Taču tas nebija tāpēc, ka viņa būtu populāra, tas bija tāpēc, ka klase tiešām bija noraizējušies par Klēru. Viņai bija vienalga, ka to dzirdēs visa klase. Viņa vēlējās izstāstīt kādam.
Un tā meitene sāka stāstīt: ,, Vakar...vakarnnakt..m....mans tētis pazu...da. Mēs dzirdējām sa ..sav savādu tro...troksni un viņš de.. devās pārb ..pārbaudīt durvis un aizgāja arī uz mūs...mūsu balkonu.... unn neatgriezās. Mēs viņu visur izmeklējām, zvanījām un nea..neatradām. Izsaucām poli ...policiju. Un tagad ar mammu ceram, ka viss būs labi."
Skolotāja noteica: ,, Klēra, nebēdājies, mēs visi kopā ar tevi cerēsim uz labāko, droši vari doties uz mājām."
