Šeit ir otrā un pirmā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Liktenigais-skatiens-2/693742
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Liktenigais-skatiens/692095
Komentējiet un spiediet plusus :)
No rīta vārtoties pa gultu izdomāju, ka varu satikties ar savu draudzeni, jo sen nebiju viņu redzējusi. Pazvanīju viņai un vienojamies, ka iesim uz Jauniešu izklaides centru. Pēc skolas uzreiz gāju uz turieni un izstāstīju Kiki visu, kas ar mani notika šajās dienās, viņa, protams, teica: ''Tev jāizbauda šī puiša uzmanība.'' Atbildēju: ''Bet es jūtu, ka viņš mani pie laba nenovedīs.'' Mēģinot mani pierunāt piebilda: ''Tāda laime no debesīm nekrīt!'' Sarkastiski nodomāju, protams, tā vienkārši paņem un notriec tevi. Beigās viņa mani, tomēr pierunāja. Jutos briesmīgi, tāpēc sacīju: ''Cilvēkus nevar izmantot!'' Bet Kiki bija taisnība, viņa vienmēr teica, man jāsāk vairāk komunicēt ar pretējo dzimumu. Lūk bija iespēja. Mēs vēlējāmies izmācīties, jutos nogurusi, tapēc iemigu. Mani pamodinaja kāda balss: ''Vēlaties ar mums uzspēlēt boulingu?'' Vēl nebiju kārtīgi atmodusies, bet dzirdēju Kiki sakam: ''Protams, kāpēc gan ne?'' Kā viņa varēja vienmēr būt tik pārliecināta par sevi. Kikī sabužināja manus matus, nomurmināju : ''Esmu jau piecēlusies!'' Tuvojoties boulinga zālei puiši bija jau apspriedušies kurš kuru ņems komandā. Pēc ilgas aizrautīgas spēlēšanas, bija neizšķirts. Zēni mūs uzaicināja uz dzērienu. Piekritām. Ne jau katru dienu mūs kāds aicinaja kaut kur. Visi nobalsoja par Karaoke bāru. Ja godīgi tik lielā puišu kompānijā jutos samulsusi. Kiki bija sava noskaņojumā: ''Kurs no viņiem tev patīk?'' Nopietni apdomāju un sacīju: ''Es secināju, ka neviens.'' Bet viņa ar izbrīnītu sejas izsteiksmi jautaja: ''Nopietni, viņu ir tik daudz un tev neviens nepatīk?'' Turpināju: ''Es neesmu vainīga, nevar likt, lai kāds tev iepatīkas!!!!'' Tas izskanēja skarbāk, nekā biju domājusi, tapēc saņēmos un pasmaidīju, lai viņa saprastu, ka neesmu dusmīga. Man citreiz liekas, es pārāk daudz domāju. Vajadzēja atslābināties. Šis bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Zēni mums pasūtīja dzērienu. Tas bija rūgteni salds, bet man garšoja. Nav ne jausmas, ar ko tas bija, pēc ceturtās glāzes jutu galvā viegluma sajūtu. Mēģināju pajautāt kādam: ''Kas tas par dzērienu?'' Kāds no viņiem atbildeja: ''Zilā lagūna.'' Paprasīju bārmenim un secināju, ka tas ir alkoholisks dzēriens. Savai draudzenei jautāju: ''Vai nevajādzētu iet prom?'' Kiki: '' Kāpēc?''Izstāstīju:''Man liekas, ka viņi mēģina mūs piedzirdīt, jo dzēriens ir alkoholisks.'' ''Un,'' viņa atbildēja. Sapratu, viņai vienalga. Lēnām vairs nespēju domāt loģiski, veselais saprāts pazuda. Viss saplūda kopā. Jutu velmi dejot. Paķēru Kiki un abas kā trakas sakām dejot, vēlāk pievienojās arī puiši. Piecēlos ar briesmīgam galvassāpēm un jutos briesmīgi, pēdējais ko atceros, kā es dejoju uz letes. Paga ko??? Es dejoju uz letes? Kur ir Kiki?Cik es daudz izdzēru? Kur es vispār atrodos??? Tik daudz jautājumu, bet nevienas atbildes. Galva vienkārši plīst pušu. Pamanīju, ka gultā guļ puskails puisis, kuru es nepazinu. Cerams, tas nav tik slikti kā izskatās.....
