Pirmā daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Liktenigais-skatiens/692095
Nākamajā dienā, kad atnācu uz skolu man negribejās viņu satikt, jo apzinājos, ka iepriekšējā diena izturējos bērnišķīgi, bet atvainoties es netaisījos. Tur jau viņs sēdēja un atkal smaidīja. Bija tada sajūta it kā viņs būtu visu šo laiku gaidījis mani, jo Rojs nenovērsa no manis savu skatienu. Mani tas biedēja. Šodien vismaz viņs man neuzdeva nevienu jautājumu, tas bija aizdomīgi, kaut es viņu pazinu tikai dažas dienas. Šoreiz pēc skolas negāju uz savu mīļako vietu, bet gan uz bibliotēku, jo velējos palasīt. Manas mīļākās grāmatas bija romāni, kuros ne vienmēr varēja paredzēt beigas. Un, protams, tur jau viņs arī sēdēja, tieši pretī man. Es vairs nevareju koncentrēties lasīt, viņs atkal smaidīja. Viņa muļķīgais, mīlīgais smaids. Ienīstu. Mani tas sāka kaitināt un es Rojam piegāju klāt un pajautaju : ‘’Kāpēc tu tā smaidi un skaties uz mani?’’ Un viņs atbildēja : ‘’Man interesē ko tu dari,’’ pie reizes arī pajautaja: ‘’Vai nevēlies draudzēties ar mani? Es zinu, ka tas ir pārak strauji, bet tomēr?’’ Viņam nepieleca, ka es nevēlos ar viņu jebkādus sakarus, bet no otras puses man tas bija izdevīgi, tāpēc piekritu. Es zināju, ka tas ir ļauni izmantot cilvēku, tomēr ja man būtu tads draugs blakām vecāki neuztrauktos, ka es nekad nesatiekos ar nevienu puisi. Cik tipiski vecāki. Man negribejās viņam pārāk pietuvināties, lai nesāpinātu sevi. Tādi puiši kā Rojs varēja tikai sāpināt, varbūt arī mani uzskati bija nepareizi un varēja arī mainīties. Uzaicināju viņu ciemos pei sevis, lai varētu viņu labak iepazīt. Ieaicināju viņu iekšā pie sevis. Man patika sava istaba, jo tā bija iekārtota indiešu stilā. Visvairāk man patika gūlta ar baldahīnu, daudz spilvenu un interesanti ornamenti uz sienām. Viņš sacīja: ‘’Man patīk tava istaba, ļoti oriģināli.’’ Es teicu: ‘’Paldies.’’ Rojs bija pirmais cilvēks, kuru es uzaicināju pie sevis ciemos, kopš manā istaba tika iztaisīts remonts, neskaitot manu labako draudzeni Kristīni- saīsinājumā Kiki. Mēs esam draudzenes, kopš pirmās klases. Mūs laikam tad vienoja tas, ka mums abam ir brilles un brūni mani. Vienīga atšķīrība bija tāda- viņai bija zaļas acis. Agrāk mana istaba bija ļoti bērnišķīga- tapetes ar lācīšiem un aizskari ar Vinniju Pūku, tāpēc man bija kauns kādu vest ciemos. Jautāju viņam: ‘’Varbūt izmācīsimies? Pēc tam varam paskatīties kādu filmu, kas tevi interesē.’’ Rojs atbildēja: ‘’Esmu ar mieru,’’ un uzsmaidīja. Pa to laiku kamēr pildījam Mājasdarbus uzzināju par viņu ļoti daudz. Viņa mīļakā krāsa ir zaļā, patīk daudzi sporta veidi, patīk dejot tieši tā pat kā man un vēl daudz ko interesantu. Izpildot visu es ļāvu viņam izvelēties filmu. Rojs izvēlējās šausmu filmu, laikam jau ar nodomu, tomēr viņs nezināja, ka tas ir mans mans mīļākais žanrs. Abi divi iekārtojamies ērti uz mana dīvana un sākām skatīties filmu, kaut gan jutos mazliet neērti. Filmas beigās viņs piebilda: ‘’Tu nu gan esi bezbailīga.’’ Man netīšām paspruka: ‘’Ja tu domā, ka meitenes ir bailīgas, tad tu esi muļķis.’’ Negribeju tik skarbi, bet tās bija manas domas, taču pateicu: ‘’Piedod.’’ Rojs teica: ‘’Daļa taisnības, tomēr tev ir.’’ Tagad jau bija ļoti vēls, tapēc pavadīju Roju uz mājām, bet es vēl joprojām ienīdu viņu pēc šīs pavadītās dienas ar viņu kopā, kaut gan es jutu, ka mana attieksme mainījās pret viņu.
