http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-29/753550
Es lūkojos apkārt, Lūks to visu velk. Viņš vēl nav iesācis runāt par nepieciešamo tēmu, Lūks vilcina laiku. Viņš nespēj visu izstāstīt uzreiz, sāp arī viņam, bet ne tik ļoti kā man. Neviens, nespēs iedomāties, tās sāpes, kuras nācās man izciest uzzinot, ka esmu zaudējusi visu sev dārgo. Kad izdzirdu pēdējos trīs vārdus "Viņa zaudēja bērnu", es pielecu kājās un skrienu, skrienu prom.
Es skrienu, kur acis rāda un kājas nes. Es zinu, ka nokļūšu, kādā no sev īpašajām vietām, bet es nespēju tur vairāk uzturēties. Man ir nepieciešams gaiss, brīvība. Es tieku smacēta ar katru jaunu dienu, ar katru minūti, es slīkstu nebūtībā un es netieku glābta, jo, tas vairāk nav iespējams. Tam jau ir par vēlu, sen par vēlu.
Nonākusi pretīm savai mājai, es iekāpju mašīnā un dodos ārpus pilsētas. Es dodos pie Harija. Es zinu, ka es būšu tikai traucēklis, bet man vajag palīdzību no viņa. Man viņš ir kā brālis, kurš man nekad nav bijis. Mana dzīve ir piņķerīga un tikai Harijs zin, kā man palīdzēt. Viņš ir bijis man līdzās septiņpadsmit gadus, šis gads bez viņa ir bijis moku pilns, bet es zinu, ka kaut kur ir Harijs un viņš man palīdzēs vienmēr, ja man to vajadzēs.
Telefons uz pasažiera sēdekļa ir jau karsts no neatbildētajiem zvaniem un īsziņām. Es to neņemu vērā, es esmu klāt un pašlaik svarīgākais ir, tas, kas man jāizdara šeit, nevis tas no kā aizbēgu.
Piezvanu pie durvīm un gaidu kādu reakciju, tās nav. Vēl pāris reizes, zvanu pie durvīm, klauvēju pie tām, bet nav nekādas reakcijas.
Pagriežos un dodos prom, dodos atpakaļ uz mašīnu. Es vairs neesmu Harija dzīvē, es esmu zaudējusi nozīmi tajā, esmu atstāta novārtā ar savām mūžīgajām problēmām.
- Sūzij. - Pēc durvju atvēršanās dzirdu Harija balsi. Pagriežos pret viņu. Viņš ierauga manās acīs asaras, pieskrien man klāt un apskauj. - Ko Tu šeit dari?
- Man vajadzīgs labākā drauga padoms. Bet es nezinu, vai varu tev vēl uzticēties. Man šķiet, ka es vairs neesmu tavā dzīvē, ka esmu zaudējusi, tājā svarīgāko vietu uzreiz pēc ģimenes. Pie manis tu brauc tikai tad, kad problēmas ir tev, es vairs nezinu, kam ticēt.
Izklāstu ko domāju par mūsu draudzību, par manām šaubām.
Es tieku uzvesta uz viņa istabu un iesēdināta gultā. Harijs atgriežas ar viskija pudeli un divām glāzēm.
- Stāsti, kas tevi nomāc.
Es viņam sāku stāstīt par visu. Par klasesbiedriem, Lūku, vecākiem, bērnu, kuru zaudēju, par visu, ko esmu glabājusi šo gadu no visiem, ko tik cītīgi centos noslēpt. Harijs izskatījās šokēts, visas viņa problēmas sāka nobālēt uz mana fona, viss, kas lika ciest viņam bija nieks. Problēma, ka meitene, kuru viņš mīlēja aizgāja no viņa, tā vairs nebija problēma. Tas bija nekas, katram cilvēkam ir bijušas šādas problēmas, it sevišķi pusaudžu vecumā. Bet problēmas, kuras nomāca mani, tās ne katrs pusaudzis izdzīvo, viņi pat nespētu iedomāties cik, tas ir briesmīgi.
Harijs pasniedza manu telefonu un man nācās padot ziņu Lūkam, kur es esmu.
Kad tas bija izdarīts, man tika iedots dvielis un viens Harija krekls. Kad izgāju no vannasistabas Harijs jau grasījās iet gulēt.
- Tu zini, kur ir tava istaba. - Harijs noteica un uzsmaidīja.
- Vai es varu šodien palikt te pat, pie tevis? - klusi pavaicāju, jo baidījos no atbildes.
- Jā, protams.
Ierāpos līdzās Harijam un viņš mani apskāva. Pieglaudos viņam tuvāk, man bija vajadzīgs, šis sen zudušais balsts.
Nespēju aizmigt, es lūkojos sienā un raudāju bez skaņas. Asaras man tecēja pāri vaigiem, palūkojos pār plecu uz Hariju, viņš bija nomodā.
Tiku pagriezta pret viņu un cieši apskauta.
- Guli, viss nokārtosies.
- Tu apsoli?
- Es apsolu.
Ar lielām mokām es aizmigu, bet mans miegs beidzot bija dziļš. Varbūt šoreiz es varēšu izgulēties un jau rīt mosties ar pilnu enerģijas jaudu. Bet tas ir tik ļoti maz ticams, jo mana nervu sistēma jau ir sabojājusies un glābt, to vairs nav iespējams.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-31/754162
