Life is not the Disney's world. 283

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-27/752806
Atvēru acis, šī bija jau trešā nakts, kad nespēju mierīgi gulēt.
Izlīdu no gultas un piegāju pie rakstāmgalda.
Es Lūkam nespēju to izstāstīt ar vārdiem, tāpēc uzrakstīšu viņam vēstuli.
Tas būs varbūt nedaudz negodīgi pret viņu, bet man tā būs vieglāk, daudz vieglāk.

Atradusi papīru un pildspavu sāku rakstīt. Uz lapas pilēja manas asaras, un atstāju pleķus, bet es ceru, ka tas netraucēs Lūkam izlasīt vēstuli.

Kad vēstule bija uzrakstīta ieliku to aploksnē un aizlīmēju ciet. Uz tās glīti uzrakstīju Lūka vārdu un uzvārdu.

Pulkstens rādīja četri no rīta. Izslēdzu gaismu un atgriezos gultā. Acis ātri aizvērās no noguruma un es ieslīdēju miegā.
 
Kaitinošā modinātāja skaņa, jau trīs minūtes skanēja bez apstājas.
Izslēdzu to un izcēlu kājas no gultas.
Man skatiens aizklejoja līdz kalendāram.
Līdz izlaidumam vēl atlikušas tikai piecdesmit divas dienas, tas ir 3120 stundas vai 187200 minūtes, vai 11232000 sekundes. Tas nemaz nav tik daudz, es to spēšu izturēt, es to zinu.

Atvērusi skapi izņēmu apģērbu un devos uz vannasistabu.
Kad biju gatava, nepaēdot brokastis devos uz skolu.
Līzele, kaut ko sauca caur virtuves logu, bet es viņu neklausījos, es negribēju ēst.

Tikusi līdz vārtiņiem atcerējos par vēstuli un apgriezusies skrēju tai pakaļ.
Ielikusi to somā, pa ceļam iegāju virtuvē un paķēru ābolu. Uzsmaidīju Līzelei un devos uz skolu.
 
Pie ieejas mani sagaidīja Kristina.
 
- Sveika.
 
- Kristina, nodod lūdzu šo Lūkam. – pasniedzu viņai vēstuli un devos uz attiecīgo kabinetu, meiteni atstājot apmulsušu ar vēstuli rokās.
 
Ieņēmu savu iecīnīto vietu un gaidīju stundas sākumu. Lūkojos kaut kur tālumā un domāju.
No domām tiku iztraucēta, kad kāds atbīdīja krēslu man blakām. Palūkojos augšup, tā bija Kristina, laikam ir laiks ar viņu atsākt runāt.
 
Lūks.

Sēdēju pie skolas, savā mašīnā un gaidīju Kristinu. Stundas viņai beigsiem pēc piecām minūtēm.
Dzirdēju, kā noskan zvans un no skolas lēnām sāka plūst ārā cilvēki. Pūlī saskatīju arī Sūzanu un Kristinu. Sūzana uz mani palūkojās ar skumju skatienu, bet es novērsos. Es zinu, ka tas bija ļauni, bet man ir tiesības uzzināt, ko viņa no manis slēpj.
 
- Sveiks, brāļuk. – Kristina iesaucās, kad iekāpa mašīnā.
 
- Čau. – noteicu un lēnām izbreucu no skolas pagalma.
 
Kristina izmisīgi kaut ko meklēja somā. Kad viņa to bija atradusi, viņa nomierinājās.
 
- Tas tev. – viņa man pasniedza vēstuli.
 
Iebraucām mājas pagalmā. Izslēdzu mašīnas motoru un pievērsos vēstulei.
Kristina saprata, ka vēlos palikt viens, tāpēc izkāpa no mašīnas un iegāja iekšā.

Lēnām atplēsu aploksni un no tās izņēmu salocītu lapu. Atlocījis vaļā sāku lasīt, ko Sūzana vēlējusies man pateikt.

Lūk,
Es zinu, ka rakstīt vēstuli nav godīgi pret Tevi, bet es nespēju to izteikt vārdos, tas ir pārāk sarežģīti.
Lūk, mīļais es šo noslēpumu esmu glabājusi vairāk kā gadu, man nebija kam to izstāstīt, un tagad to vārdos es nespēju izteikt, man nav spēka tam, vairāk nav.
Kad tu aizbrauci, pēc trim nedēļām es biju aizgājusi pie ārsta un uzzināju, ka esmu stāvoklī. Es centos tevi sazvanīt, pastāstīt tev par to, bet tu biji nomainījis telefona numuru.
Es turpināju iet uz skolu, jo nevēlējos, lai klasesbiedri līksmo par to, ka viņi ir uzverējuši, kaut tā nebija.
Pienāca diena, kad es tiku sākta ne tikai grūstīta, bet arī sista un spārdīta. Un tad es zaudēju bērnu.
Man nebija spēka vairāk dzīvot, jo es biju zaudējusi visu, kas saistījās ar tevi. Bet es nepadevos, es turpināju doties uz skolu, lai to vēlāk nenožēlotu, es izcietu visu, lai pierādītu tev un mūsu nedzimušajam bērnam, ka es to spēju, ka es spēju izciest to visu un cerēt, ka kādu dienu uzspīdēs mana laime.
Un tagad tu esi atgriezies.
Piedod, ka nespēju Tev to izteikt vārdos, šādi man, šķita, Tevi uzrunāt vieglāk un šādi es arī spēju iztikt bez mantu šķaidīšanas.
Tava mīļotā,
Sūzana.

Vēstule man izkrita no rokām, es iedarbināju mašīnu un devos pie Sūzanas. Kāds manā vietā būtu skrējis pie Kristinas un kliedzi viņai virsū, ka viņa visu ir izjaukusi, bet man pašlaik svarīgāka likās Sūzana.
 
Piebraukusi pie viņas vārtiem, man tie automātiski tika atvērti. Sūzana sēdēja uz lieveņa un ieraudzījusi mani likās pārstiegta.
Izlecu no mašīnas un pieskrēju pie Sūzanas. Viņa mani apskāva un es atbildēju viņas apskāvienam. Viņa bija sagrauta un man viņai bija jābūt līdzās, es biju devis tādu solījumu, kuru nebiju pildījis pusotru gadu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-29/753550