http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-221/763047
Mans skatiens bija pievērsies vienam punktam griestos, no malas varētu pat šķist, ka cenšos tajos izdezināts caurumu, mans mērķis tāds nebija, es tikai vēlējos aizmigt, bet to nespēju, ja zināju, ka vienu istabu tālāk guļ Liams.
Mājas durvis klusām aizvērās, pagalmā ieslēdzās mašīnas starmeši. Izlecu no gultas un piegāju pie loga. Liama mašīna pameta manu pagalmu, mašīnas gaismas kļuva arvien blāvākas un blāvākas, līdz tās pazuda pavisam.
Atvēru savas istabas durvis un izgāju plašajā koridorī, es nezināju, ko gribu, es nezināju, ko man vajag. Apsēdos uz kāpnēm, galvu atspiedu pret sienu, manam skatienam nebija mērķa, tas lūkojās tukšumā. Šo lielo māju piepildīja tikai divas skaņas - pulksteņa tikšķēšana un mana mierīgā elpa. Laiks gāja uz priekšu, es skaitīju pie sevis sekundes, sekundes pārvētās minūtēs un minūtes stundās. Pulkstenis rādīja trīs naktī, es turpināju sēdēt uz trepēm, turpināju gaidīt nezināmo.
Ap pulkstens pieciem aiz loga sāka palikt gaišs, sāka parādīties pirmās mašīnas, pirmies cilvēki, kuri dodas savās ikdienas gaitās. Man tādu nebija, šajā pilsētā man nebija pienākumu, es dzīvoju, kā gribēju un darīju, ko gribēju. Šeit nebija neviena, kurš man ko liegtu, es šeit biju pati par sevi, lai gan patiesībā es visu laiku esmu bijusi pati par sevi, es šeit nejutos brīva kā jūtos mājās, liekas, ka uz maniem pleciem guļ, kāds pienākums šajā pilsētā, tāpēc nevaru brīvi elpot.
Tieši pulkstens desmitos mājās iesteidzās Miranda, viņa bija mainījusi grafiku, kas bija pārsteidzoši, jo Miranda bija tas cilvēks, kurš dzīvo pēc grafikiem un ļoti reti to mainīja.
Mirandas mērķis bija mana guļamistaba, bet, ieraudzījusi mani sēžam uz kāpnēm sakņupušu, viņas mantas tika nolidinātas uz zemes un viņa ātriem soļiem uzkāpa pie manis.
- Tev viss labi?
- Jā.
- Tu neesi gulējusi. Nāc, ejam. – Miranda palīdzēja man piecelties un mēs devāmies uz guļamistabu.
- Kas notika?
- Viņš atbrauca. Aizbrauca un neatgriezās.
No Mirandas puses bija klusa nopūta, mēs bijām pazīstamas apmēram gadu, bet es jau biju viens no svarīgākajiem cilvēkiem viņas dzīvē, tāpat kā viņa man.
Iekritu gultā, Miranda mani sasedza un manas acis beidzot krita ciet, es jutu, ka Miranda smaida, pat ja manas acis bija ciet. Viņa pameta manu istabu un tad es atkal paliku pavisam viena. Ārdurvis tika aizslēgtas un es padevos miegam, es iegrimu tumsā un mierā, tieši tas man bija vajadzīgs – miers.
Strauji piecēlos sēdus gultā, manu muguru klāja auksti sviedri. „Tu neesi nevienam vajadzīga. Tu domā, ka Miranda tevi uzskata par draudzeni, tu kļūdies – TĀ NAV”. Galvā atkal un atkal skanēja pēdējie vārdi, ko redzēju sapnī, pareizāk sakot, murgā, kuru redzēju, pirms pamodos. Izkāpu no gultas, iegājusi vannasistabā, nomazgāju seju un ielūkojos spogulī. „Bezsirde. Naivā. Visiem nevajadzīga. Tu spēj bojāt tikai cietiem dzīvi, neko tu neproti citu. Tu bojā VISIEM dzīvi”. Saraucu seju nepatikā, man vajadzēja to visu aizmirst, man vajadzēja atbrīvoties no šīm negatīvajām domām.
Iegājusi virtuvē, glāzē ielēju ūdeni un apsēdos pie galda. Nedaudz tālāk no manis gulēja divas zīmītes. Pasniedzos pakaļ pirmajai.
„Atbraukšu pie tevis vakarā. Izgulies.
Mīlu, Miranda.”
Salocīju atpakaļ zīmītu un pasniedzos pakaļ otrai. Atverot to vaļā mans skatiens tika uzmests zīmītes rakstītājam, zīmīte bija no Liama. Acīmredzot, viņš pazuda, aiz sevis atstājot tikai zīmīti. Ievilku plaušās gaisu un pievērsos tekstam.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-223/763279
