http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-222/763050
Neticīgi lūkojos uz nelielo papīra gabaliņu, kurš bija neveiksmīgi izplēsts no kāda bloknota un uz kuras Liams bija atstājis man vēstuli. Viņš spēja uzrakstīt tikai astoņus vārdus un neko vairāk.
„Piedod. Starp citu, tava šalle ir pie manis. Liams”
Atkal un atkal pārlasīju zīmīti. Palūkojos ārā pa logu un, saburzījusi lapiņu, aizlidināju to pa virtuvi.
Man vairāk nav nepieciešamas negatīvas emocijas, man ir jācenšas uz dzīvi raudzīties krāsainām krāsām, nevis visu notušēt melnu, pelēku – vienmuļu.
Izgāju no mājām un plaušās ievilku svaigo gaisu, es esmu gatava sākt jaunu dzīvi. Esmu gatava palaist vaļā pagātni, gatava dzīvot tālāk. Varbūt pat vairāk kā gatava. Tikai to vēl īsti neapzinos.
Lēnā solī devos uz Liama dzīvokli pakaļ savai šallei. Mans mērķis bija atgūt šalli un pazust, izdzēst viņu no savas dzīves un dzīvot tālāk, kā man ir lemts. Es nevēlējos mocīt ne viņu, ne, vēl jo vairāk - sevi. Es beidzot gribu sajusties īsta – dzīva.
Mans pirksts apstājās īsu gabalu pie zvanu pogas, ievilkusi plaušās gaisu un tad atbrīvojusi tās, piespiedu zvana pogu. Iekšpusē dzirdēju kaut ko plīstam, kliedzienus un steidzīgus soļus uz durvju pusi.
Durvis atvērās. Man pretīm stāvēja slaida, gara meitene. Pār viņas pleciem krita brūni, gari, viegli ieveidoti mati. Meitenei mugurā bija augspapēžu kurpes, pieguļoši mini svārki un balta blūzīte. Meitenes seju klāja viegla kosmētikas kārta, skropstu tuša meitenes skropstas padarīja garākas un apjomīgākas, viņa bija iesmaržojusies ar patīkamu aromātu. Es nobālēju uz šīs meitenes fona, mani mati bija netīri un sataisīti copē, kājās bija džinsa bikses, garais džemperis un kedas. Man pat nebija uzlikts grims, un tas nozīmēja vienu, ka man pašlaik viss ir pilnīgi vienalga. Es biju pārliecināta, ka šai meitenei nebija viens no tiem biezākajiem makiem, kā bija man, bet, neskatoties uz to, viņa bija pārāka par mani. Iespējams, ka pat skaistāka, gudrāka, jautrāka, ar augstāko izglītību un darbu, ko ir nopelnījusi pati, nevis mantojusi no vecākiem.
- Liam, mīļais, pie tevis. – meitene nokliedzās un, atspiedusies pret sienu, aplūkoja mani. Viņas acīs varēja redzēt vilšanos, pretīgumu pret mani un nelielu izsmieklu. – Starp citu, Emīlija. – meitene pasniedza man pretim savu roku. Emīlijai bija gari, skaisti pirksti, nagi kopti un glīti uzlakoti, viņa rūpējās par savu izskatu, atšķirībā no manis - es to nebiju darījusi kopš iznācu no slimnīcas, es tam neredzēju jēgu un vajadzību.
- Sūzan? – pie durvīm pienāca Liams un uzsmaidīja man nelielu smaidu.
- Es vēlos dabūt tikai savu šalli. – nesasveicinoties ar viņu, sacīju.
- Jā, protams. – Liams noteica un pazuda manam skatienam.
- Tātad, tu esi Sūzana. Interesanti. – Emīlija ar nelielu nicinājumu un smīnu sejā sacīja. Liams ātri vien atgriezās ar manu šalli savās rokās, tā mani izglābjot no šīs Emīlijas aukstā skatiena.
- Paldies. – satvēru šalli, un pagriezusies devos prom.
Izgājusi pagalmā, apsēdos uz pirmā soliņa un atspiedu galvu pret mājas sienu. Man bija nepieciešams svaigs gaiss, Emīlijas smaržas ar katru minūti, ko tur stāvēju, iespiedās man plaušās un es nespēju mierīgi paelpot. Varbūt tas nemaz nebija no smaržām, varbūt tā bija greizsirdība, ka Liams ir atradis labāku, varbūt tās bija sāpes , kuras bija krājušās gadiem ilgi un tagad tām pievienojās nākamās, dodot ziņu, ka vēl ilgāk nespēšu to izturēt.. Varbūt?
Dzīvokļa namdurvis ar spēku atvērās un no tām izskrēja Emīlija un aiz viņas Liams. Viņš viņai bļāva virsū, bet es nespēju saklausīt vārdu, jo spēju saskatīt tikai meitenes asaras un sāpes. Man viņas kļuva žēl.
- Un tā izturas vecākais brālis? – Emīlija nokliedza, viņa nometās man blakus uz soliņa. Es palūkojos uz Liamu un apskāvu meiteni. Viņa palūkojās uz mani ar acīm, kuras izstaroja sāpes. Viņa cieši mani apskāva un paslēpa savu seju man pie kakla.
- Sūzan? – Liams klusi iesāka.
- Lūdzu, ej prom. – atbildēju, jutu, ka viņš lēnām aiziet. Nedaudz salēcos, kad dzirdēju aizcērtāmies smagās metāla durvis.
- Nāc, es tevi aizvedīšu pie sevis. Nesēdēsim te. – meitene viegli pakaratīja galvu, apstiprinot, ka piekrīt man un, cieši satvērusi mani, mēs devāmies uz manu mājas pusi.
Tikuši manās mājās, uzvārīju meitenei tēju, ierādīju istabu. Viņa kādu laiku mani nelaida prom, kad meitene bija iemigusi, klusi pametu istabu un devos uz viesistabu skatīties televizoru. Es jau atkal biju melojusi sev. Jau atkal es nespēšu sākt jaunu dzīvi, kurā vieta ir tikai man un darbam. Es negribēju izjust šīs visas sāpes atkārtoti, es gribēju, lai ir kāds, kurš mani patiesi mīl un nesāpina.
Bet vai ir tāds cilvēks?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-224/763628
Saved beidzot kopā tos mīlniekus!!! 