Esmu uzrakstījusi Life is not the Disney's world otro daļu. Vēlos uzzināt jūsu domas vai ir vērts turpināts un vai jūs vēlaties lasīt turpinājumu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-Prologs/747200
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-33/754448
Ausīs ielija vēl viena skumja dziesma, apgalvojot, ka es spēju atrast mierinājumu nakts melnumā un mīlu sliktas ziņas. Pie debesīm, kurās nebija neviena paša mākoņa, ar pilnu spēku spīdēja saule. Trīdesmit trīs grādu karstums tecināja sviedrus pār manu muguru. Es sēdēju uz balkona sauļošanās krēslā, mati biji savākti augstā, nevīžīgā copē, lai tie netraucētu. Nebija jau lijis vairāk kā piecas dienas, visu šo pilsētu nomāca karstuma vilnis, pa pilsētas ceļiem vairāk nevarēja redzēt bērnus, kuri skraidīja un priecājās, visi bija paslēpušies telpās, kur bija ieslēgti gaisa kondicionieri.
Es biju prom jau veselus sešus mēnešus. Es biju jaunā pilsētā, kurā biju pavisam viena, bet es nejutos vientuļi. Es jutos brīva. Neviens neatskatījās, neviens nezvanīja, neviens nerakstīja. Es esmu nodzīvojusi trīs mēnešus bez jaunām ziņām no citiem cilvēkiem, bet es nemaz pēc tiem nealkstu.
Nu, jau es spēju mierīgi gulēt un mani nenomoka murgi par Lūku vai Hariju. Tagad es iemiegu un guļu bez sapņiem, bet tā pat ir labāk, nekā katru nakti celties ar kliedzienu, justies visu nākamo dienu miegainai, un sniegties nepārtraukti pēc jaunas kofeīna devas.
Neesmu vēl domājusi par to vai atgriezīšos savā dzmitajā valstī, bet es nemaz vēl netaisos par to domāt, nevēlos ar šīm domām atgriezties pagātnē.
Pagalmā iesoļoja pastnieks, iemta paskastē vēstules un devās uz kaimiņu pusi, savās darba vajadzībās.
Pietrausos kājās no sauļošanās krēsla un devos uz paskastes pusi. To atvērusi secināju, ka ir pienācis šī mēneša žurnāls par modi, kuru nemaz nelasu. Paņēmusi žurnālu, devos atpakaļ iekšā. Žurnālu nometu uz žurnāla galdiņa un devos atpakaļ uz savu sauļošanos krēslu.
Šajā pilsētā mana dzīve bija mierīga, es biju sadraudzējusies ar kaimiņieni, bet mēs diez ko bieži netikāmies, jo viņa mācījās un vakarā strādāja. Savukārt es visu dienu esmu pa mājām, pat īsti neesmu iepazinusi šo pilsētu, zinu tikai kur ir veikals un viss nepieciešamais.
Palūkojos uz datoru, kurā mirgoja viens jauns paziņojums. Piesēdos pie datora un atvēru e-pastu. Man bija pienākusi jauna vēstule no vecākiem, tas bija vairāk kā pārsteigums. Es viņiem nebiju interesējusi vairākus gadus, par mani rūpējās Līzele un, nu viņi man raksta vēstules.
Atvēru vēstuli un manas acis skrēja no viena vārda uz nākamo.
„Meitiņ,
Mums tiešām žēl, ka spējam rakstīt Tev tikai šādā brīdī. Mēs vēlētos atvainoties Tev par visiem šiem gadiem, kuros Tevi ignorējām, nepievērsām Tev uzmanību. Mums šķita, ka Tev ir viss ko vēlies, ka, tas ko mēs Tev devām bija, tas nepieciešamais, mēs bijām aizmirsuši Tev sniegt pašu galveno – vecāku mīlestību.
Bet es nevēlos šajā vēstulē aprakstīt visus mūsu nepareizos darbus, ir kaut kas svarīgāks, kas mums Tev jāpavēsta.
Vakarnakt no mūsu pasaules aizgāja Līzele, bēres tiks rīkotas pēc nedēļas. 28. Novembrī. Izvadīšana sāksies 10.00 Svētā Marijas Magdalēnas katredālē. Mēs ļoti ceram Tevi sagaidīt, Līzele būtu vēlējusies, lai Tu ierodies. Viņa Tevi mīlēja un visus šos gadus Tev bija līdzās, mūsu vietā. Vecāku vietā.
Mīļā, nebēdā mēs būsim Tev līdzās un mēs nemaz nedusmojamies par to, ka aizbēgi no visa šī, kas šeit notiek.
Tavi mīlošie vecāki.”
Nezinu, kurā mirklī man bija sākušas tecēt asaras, bet tās vairs nebija apturamas. Līzeles vairs nebija, lai vai kā es nevēlos doties atpakaļ uz mājām, man jādodas. Līzele ir pelnījusi manu cieņu, kā nekā viņa bija līdzās man visu šo laiku. Man mājās, vietā, kur pašreiz nevēlos atrasties ir jāatgriežas ātrāk nekā cerēts, bet vienu es zinu, ilgāk par divām nedēļām es tur neuzturēšos, es atgriezīšos šeit, vietā, kur jūtos brīva.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-22/755596
P.S. Nosaukums iespējams tika mainīts.
Turpināt?
