Pēc daudzām garām stundām, ieskaitot vienu pārsēšanos, jo nebija neviena tiešā reisa, mēs beidzot esam nonākuši Kvebekā. Lidojums nebija īpaši patīkams, jo neesmu lidošanas fane, turklāt es iepriekš biju lidojusi tikai vienu reizi, bet Liama tuvums mani mierināja.
Tālāk mūs gaida vēl vairāku stundu brauciens, lai no lidostas nonāktu vajadzīgajā pilsētā, kurā mums rezervēta istaba viesnīcā.
Enija paziņoja, ka Liams Betāniju varētu satikt rīt ap pusdienlaiku. No sākuma puisis protestēja, bet tad saprata, ka pilsētā mēs būsim tikai vēlu vakarā un tas ir vienīgais variants.
Kad esam izīrējuši mašīnu, sākas brauciens cauri aukstajai Kvebekai. Dienvidkarolīnā valda silts pavasaris un zied puķes, bet šeit laiks ir apmācies un apkārt redzami tikai dubļi. Mašīnā valda saspringta gaisotne un man nav ne jausmas, kā lai to izkliedē, tāpēc pirmās stundas mēs pavadām klusumā. Tad es vairs nevaru izturēt.
-Liam, tev viss ir kārtībā?
-Jā.
Es nopūšos.
-Protams, ka es satraucos, bet tagad es esmu koncentrējies tikai uz Betānijas satikšanu. Pēc tam varēs domāt par to, kas būs tālāk, bet tagad es tikai gribu to meiteni redzēt. Es gribu viņu satikt, apskaut un pastāstīt viņai visu.
-Vai tu neesi iedomājies par to, ka viņa varbūt.. negrib tevi redzēt? – pēdējo teikuma daļu es noberu tik ātri, ka pati gandrīz nesaprotu.
Kādu brīdi valda klusums. – Es nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc viņa gribētu mani satikt. Viņas ģimene viņu pameta. Es viņu pametu. Tad nomira arī viņas audžu vecāki. Es zinu, cik briesmīgi ir zaudēt mammu, un nevar iedomāties, cik briesmīgi būtu pazaudēt abus vecākus. Viņai arī bija desmit gadu, kad vecāki nomira, tāpat kā man. Ir pagājis tik maz laika kopš negadījuma un man ir bail, ka Betānija būs pavisam noslēgusies. Man ir bail, ka viņa mani nekad negribēs redzēt.
Es esmu sapņojis par to dienu, kad māsu satikšu, kopš uzzināju, ka viņa ir dzīva, tagad, kad laiks ir pienācis, jūtos pavisam dīvaini. Tas nav tikai prieks, kā es domāju, būs, Esmu arī nobijis, dusmīgs uz tēvu, pasauli, kas atņēma Betānijai savus otrus vecākus. Es dusmojos par to, cik pasaule ir netaisna, un tie, kas to ir pelnījuši vismazāk, tiek sodīti visvairāk. Es apšaubu pilnīgi visu, jo kāda jēga šai pasaulei, ja ir jācieš bērniem? Kāda tam visam ir jēga, ja mums apkārt ir tik daudz neglītā? Ja viss, kas cilvēkiem ir jāpiedzīvo, ir ciešanas, tad kāda ir jēga dzīvot?
-Tu zini, ka arī es sev uzdodu šos pašus jautājumus tik sen, cik sevi atceros. Ik pa laikam dzīve zaudē savu jēgu un ir redzams tikai neglītais, un dažreiz liekas, ka sāpes nebeidzas, bet pasaulē ir arī labas lietas. Uz mirkli iedomājies tikai par to, ka tu satiksi savu māsu un neko vairāk. Tā taču ir skaista lieta. Liam, tu zini, ka es esmu pesimiste, kas gandrīz vienmēr redz tikai neglīto, bet tava ienākšana manā dzīvē man ir pierādījusi pretējo. Es tik sen nebiju jutusies laimīga, bet tad parādījies tu. Tu, protams, ienesi manā dzīvē arī ļoti daudz sāpju, taču vairāk tu ienesi labo. Tu man liki noticēt patiesai mīlestībai un uzticībai. Tu mani izmainīji. Es zinu, ka tas šķiet muļķīgi, un parasti es atturētos no šādām salkanām pasaciņām, bet tā ir taisnība. Mīlestībai tiešām piemīt spēks izmainīt cilvēku. Tai piemīt spēks dziedināt un iedvest drosmi.
- Tu esi neatkārtojam, vai zini? Es tiešām nezinu, kur es būtu nonācis bez tevis. Ir pagājis tik maz laika, kopš mēs esam kopā, bet man šķiet, ka mēs esam kopā jau veselu mūžību. Es vienmēr smējos par tiem puišiem, kas aizmirsa par visu citu, kad atrada meiteni, bet tagad es viņus saprotu. Es domāju, ka Kurts, kuram dzīvē ir bijusi tikai viena meitene, ir muļķis un ir tik daudz ko nokavējis, bet tagad es saprotu, cik viņš ir veiksmīgs. Es domāju par tiem diviem ar pusi gadiem, kad viens otra virzienā par nepaskatījāmies un vēlos, kaut es varētu atgriezt atpakaļ laiku un tajā pašā pirmajā reizē, kad tevi ieraudzīju, būtu piegājis tev klāt un paziņojis, ka tu esi man īstā. – Liams pasmaida un saņem manu plaukstu savējā.
