Rit nedēļas. Man nav viegli, bet es dodos uz priekšu, jo ļaunākais ir pagājis. Manas ļaunākās bailes piepildījās, un man vairs nav no kā baidīties. Es esmu brīva. Tikai brīvība nav tāda, kāda, es iedomājos tā būs. Katru dienu man ir sev jāsaka, ka esmu drošībā un Džeisons mani vairs near nodarīt pāri. Tas viss ir pateicoties Liamam.
Es tiešām cenšos, bet katru dienu saku, ka šodien būs laba diena un viss mainīsies, bet es nespēju. Es visu laiku atgriežos tajā viesnīcas istabā. Es katru mirkli atkal un atkal izdzīvoju savas bailes. Es atceros, ka man bija tik ļoti bail, ka es vienkārši atslēdzu savu prātu. Lielāko daļu laika, es vienkārši pavadīju tādā stāvoklī kā zombijs, nedomājot un nejūtot.
Liams saka, ka Džeisonu iesēdinās uz visu mūžu un man nekad viņš vairs nebūs jāredz, bet es jau iepriekš domāju, ka Džeisons nomira, bet viņš atgriezās. Šoreiz gan ir neliela atšķirība, es uzticos Liamam un viņa vārdiem.
Katru reizi, kad uz viņu paskatos, es visu aizmirstu. Es aizmirstu to, par Džeisonu un es aizmirstu par visu citu slikto, kas ar mani ir noticis. Kurš to būtu domājis, ka es atradīšu savu glābiņu Liamā Kingstonā. Viņš gan man ir lūdzis, lai es nekad nelietoju viņa uzvārdu, jo tas ir viņa tēva uzvārds, tāpat kā Evija ir mirusi. Mēs glabājam viens otra noslēpumus un cīnāmies viens ar otra dēmoniem.
Es zinu, ka droši vien kādreiz mēs iesim katrs savu ceļu, jo es esmu reāliste, bet šobrīd es nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņa. Liekas, ka Liams ir daļa no manis. Es zinu, ja arī mēs izšķirtos, jo nespētu vienoties kādu filmu skatīties, kas būtu iespējams pazīstot mūs, tad viņš tāpat vienmēr paliktu manā sirdī.
Es cīnos. Un katru reizi, kad es atceros Džeisonu, es izdzēšu viņu ar kādu domu par Liamu. Pagaidām tas strādā un Džeisona tēls kļūst arvien bālāks, bet Liams piepilda katru manu ķermeņa šūnu.
Lai gan pagaidām es viņam atļauju sevi tikai apskaut, jo citi pieskārieni man izraisa paniku, es lēnām jūtu sevī pārmaiņu. No Džeisona, manā prātā, ir palikuši tikai neskaidri dūmi, neskaidri tēli. Es sadzīstu. Un vairs nekad neļaušu viņam mani kontrolēt. Viņš jau tā ir atņēmis man pārāk lielu daļu no dzīves. Esmu nolēmusi, ka neziedošu viņam ne sekundi vairāk. Tagad Džeisons patiešām ir miris. Pagātne paliek pagātnē.
Liama dzīvokļa durvis veras vaļā, un puisis atgriežas no sava ikdienišķā rīta skrējiena. Viņš uzvedas pavisam klusu, jo domā, ka es vēl guļu, bet šorīt esmu piecēlusies, pagatavojusi viņam brokastis un gaidu viņu.
-Eiva? – viņš ienāk virtuvē un pārsteigts skatās uz mani.
-Kafiju? – es piedāvāju.
Viņš neatbild, tikai skatās uz mani, it kā nepazītu.
-Es pagatavoju tev brokastis, - es norādu uz pankūku kalnu, kas slejas uz šķīvja.
Liams vēl joprojām blenž uz mani.
-Ja tu neesi izsalcis..
-Nē, nē, esmu badā, - viņš atgūstas un pasmaida. – Tikai pirmais duša, pēc tam brokastis?
-Tu aicini mani dušā?
Puisis atkal sastingst un skatās uz mani, it kā man būtu uzaugušas trīs galvas.
-Kādreiz mēs jokojām, atceries? – es nopūšos, domādama par to, kā lai puisim paziņoju jaunumus, kas mainīs viņa dzīvi.
-Ha, - viņš viltoti iesmejas un skatās uz mani tā, it kā es kuru katru mirkli varētu uzsprāgt. Labi jau labi, esmu to pelnījusi.
-Apsēdīsies?
Viņš man paklausa.
-Liam, piedod..
-Tev ne par ko nav jāatvainojas, - viņš iebilst un automātiski sniedzas pēc manas rokas, bet pusceļā to nolaiž. Tad pēc tās pasniedzos es un to viegli paspiežu. Viņa acis ieurbjas manī kā divi lāzera stari un dedzina mani, taču tas nav nepatīkami.
-Ir gan. Tagad, lūdzu paklausies manī. Es gribu, lai viss atgriežas normālās sliedēs. Es gribu, lai mēs atkal esam mēs. Es zinu, ka starp mums ir noticis, tik daudz, ka tas ir grūti izdarāms, bet mēs varētu mēģināt. Es tev nesolu, ka mums tas uzreiz izdosies, bet es gribu mēģināt, jo es mīlu tevi. Bet vispirms, man tev ir kaut kas jāsaka.
