Es pagriežos pret Liamu.
-Mēs abi zinām, ka mums katram ir kāds noslēpums, kas nešķiet izpaužams, bet varbūt tā mums tikai liekas. Es par to nerunāju, jo man tas ir aizliegts, bet vēl jo vairāk, jo tas nemaz nav mans noslēpums. –Puisis apsēžas uz spilveniem un saņem galvu rokās.
Es piesardzīgi apsēžos viņam blakus un cenšos saprast, par, ko puisis runā. Nedēļām esmu centusies izdomāt, ko viņš slēpj, pati neatklājot savu noslēpumu. Es tāpat zinu, ka tas, ko puisis slēpj, nav uz puisis tik baismīgs, kā tas, ko slēpju es. Es zinu, ka tam ir kaut kāds sakars ar viņa tēvu, bet par pārējo man nav ne jausmas.
-Tu zini, ka es ienīstu savu tēvu Bendžaminu, bet tu nezini kāpēc. Es stāstīšu visu no sākuma, lai tu saproti. – Viņš ieskatās man acīs un gaida apstiprinājumu.
Es pamāju ar galvu.
-Mana mamma Džeina nomira avārijā, kad man bija desmit gadi. Viņa bija visa mana pasaule, un man tā bija īsta traģēdija. Mēs bijām laimīga ģimene. Kad notika avārija, viņa septiņus mēnešus bija stāvoklī ar manu jaunāko māsu. - Puisis ievelk dziļu elpu un turpina stāstīt -
Tajā dienā viņš ieradās skolā, kad stundas jau sen bija beigušās, un aizveda mani uz slimnīcu. Tur viņš man pateica, ka mana mamma un mazā māsa ir mirušas avārijā. Viņa brauca pie sarkanās gaismas, un otras mašīnas šoferis nenoreaģēja.
Nākamais gads bija briesmīgākais manā dzīvē. Ne tikai es zaudēju savu mammu, bet es zaudēju arī savu tēvu. Kopš tās dienas viņš nekad nebija tāds kā agrāk. Viņš sāka dzert un tad mani sist. Es neko nevarēju izdarīt. Es slēpu savus zilumus un visiem stāstīju, ka nokritu pa kāpnēm vai ieskrēju stenderē. Es nesapratu, kāpēc tēvs mani ienīst, bet tad sapratu, ka viņš notikušajā vaino mani. Mamma brauca pie manis, lai izņemtu mani no skolas, un viņš domāja, ka es mammu nogalināju. – Puisis visu stāstījuma laiku, ir skatījies grīdā, bet tad viņš ieskatās man acīs. Man nav ne jausmas, ko viņš tajās ierauga. Es zinu, ka man pār vaigu ir noritējusi viena asara. Liams pieliecas un viegli no noslauka man no vaiga.
-Neraudi manis dēļ, Eiva, tas bija sen un esmu ticis tam pāri, - viņš mani mierina.
Es lēnām paceļu roku un pieskaros nelielajai rētai viņa deniņos.
-Tā bija vissmagākā reize. Es nogulēju komā trīs dienas. Viņš mani sita un sita, un tad pāršķēla pudeli man uz galvas. Kad es pamodos, māsiņa mani informēja, ka mans tētis visu laiku gaidīja, kad es pamodīšos. Viņa teica, ka amnēzija šādos gadījumos ir normāla parādība, un paskaidroja, kas ar mani notika.
Es esot izgājis ārā spēlēties, bet mans tēvs to neesot pamanījis jo strādājis, un, kad viņš ir paskatījies ārā pa logu, ir redzējis baru puišu skrienam prom no manis. Viņš uzreiz piezvanījis ātrajiem, bet pats dzinies pakaļ puišiem, tāpēc nav bijis blakus, kad ātrie mani aizveda.
Es neko neteicu, jo tam nebija jēgas. Neviens neapšaubīja mana tēva vārdus. Kaut arī viņš dzēra, viņš bija ļoti cienījams biznesmenis un savas problēmas spēja paturēt slepenībā. Visi vienmēr viņam ticēja, un maza puišeļa vārdiem, kas pirms gada ir zaudējis mammu un notikušajā vaino savu tēvu, un darīs visu, lai viņam ieriebtu, neviens tāpat neticētu. Vismaz mans tēvs man tā iestāstīja. Es viņam ticēju un nevienam līdz šim to nekad netiku stāstījis, lai gan es domāju, ka Railija tāpat nojauš, jo tā meitene zina visu. –
-Es laikam vemšu, - es pieceļos kājās un cenšos apspiest nelabumu. Es dzirdu, ka mana elpošana ir saraustīta un nevienmērīga.
-Mīļā, nomierinies, - Liams uzliek roku man uz pleca. - Es vēl neesmu pabeidzis stātīt, - Tas manī kaut ko salauž.
Es pagriežos pret puisi un apviju rokas viņam ap vidu. Es neraudu bieži, jo dzīve man ir iemācījusi, ka asaras neko nedod, bet šoreiz es nespēju tās apturēt.
plizzz
