Liams
-Railij? – es jautāju vairākas reizes.
Vai nu meitene tiešām ir aizgājusi, vai nu ir nolēmusi mūs ignorēt. Jebkurā gadījumā izredzes tikt ārā šovakar nav spožas.
-Šis viss ir tava vaina! – es viņai uzbrēcu.
-Patiesībā tā ir tava vaina. Ja tu nekad nebūtu atnācis uz rakstnieku klubu, tad mēs neatrastos šajā situācijā!
-Tas nu gan ir lielisks izskaidrojums! Varbūt vainosi mani arī tajā, ka es atnācu uz šo skolu, vai, ka es vispār piedzimu?!
-Zini ko? Vainošu gan! – viņa iesaucas un savelk rokas dūrēs. Meitene izskatās nožēlojami. Viņa ir bāla un neizgulējusies, viņas lūpas ir sasprēgājušas. Mani iepriecina doma, ka es neesmu vienīgais, kas mokās.
-Tu esi nepārspējama!
-Man šķiet, ka to mēs noskaidrojām jau pirmajā reizē, kad strīdējāmies!
- Mēs esam turpat, kur viss sākās. Kliedzot vienam uz otru. Paskaties pie kā tas noveda! – es uzbrēcu.
-Kas sākās, Liam? – viņa ņirgājās.
-Neizliecies par stulbu! Tikai tāpēc, ka tev ir absurdas bailes no attiecībām, un tu spēj sev iestāstīt, ka saule lec rietumos, nenozīmē, ka mums tādas nebija!
-Man ir bailes no attiecībām? Mums bija noruna, par kuru abi bijām apmierināti! Tu arī negribēji neko vairāk. Būtu labi, ja mēs būtu palikuši pie mūsu norunas. Mēs abi bijām laimīgi, kad netika pārkāptas robežas! Tu tās pārkāpi! – meitene iesaucas.
-Es tās pārkāpu? Ja es pareizi atceros, tad tā biji tu, kas palika pie manis trīs naktis nedēļā nevis otrādi! Tu visu iesāki!
-Tu mani uzaicināji! Tu pārkāpi robežas.
-Pie velna robežas! Tu vienkārši.. es negaidīju, ka tu būsi tāda. Un es negaidīju, ka mums patiesībā būs par ko runāt. Zini ko vēl es negaidīju? Es negaidīju, ka tik ļoti man atklāsies. Tātad tā ir tava vaina, jo tu esi tik lieliska. - mana balss pieklust, kad es neveikli atzīstos.
Es dzirdu, kā meitene pārsteigumā strauji ievelk elpu. – Nē. Tā ir tikai tava vaina. Tu visu laiku skolā izlikies par to, kas tu neesi. Es domāju, ka ar tādu, kāds tu esi skolā, es varētu tikt galā. Ka tad, ja tu būtu tikai tāds, tad mēs varētu būt tie stulbie draugi. Bet tu mainījies. Tu arī man atklājies. Tu parādīji sevi pavisam citā gaismā un es.. – meitene apklust un izskatās, ka viņa cīnās ar sevi. – Liam, man nevar būt attiecības, bet, kad es sapratu, ka tu man esi vairāk nekā tikai draugs, es bēgu, - Eiva apklust un aizgriežas prom no manis.
Es apmulsis stāvu un mēģinu visu sagremot. Viņa arī grib mani tieši tāpat kā es viņu, bet mums abiem traucē mūsu bailes. Varbūt tiešām, ja mēs pateiktu visu patiesību, mēs varētu mēģināt. Protams ir liels risks, ka šis viss var beigties ar katastrofu, bet, ja mēs nemēģināsim, tad mēs aiziesim katrs uz savu pusi un nerunāsim. Es nezinu, vai to varu izturēt. Eiva ir kļuvusi par daļu no manis. Patiesībā nav nozīmes, vai mēs esam kopā vai neesam, jo tāpat visu laiku domājam viens par otru.
Liktenis dažreiz mēdz izspēlēt spēlītes. Viena no šīm spēlēm bija likt mums ar Eivu izvilkt vienu numuru, kad bija jāraksta kopīgais stāsts. Varbūt, ja ne šis viens numurs, tad mēs te nestāvētu.
Tad es iedomājos par to, kā būtu, ja mēs nebūtu sākuši runāt, bet es to nespēju iztēloties. Es nevaru atcerēties to, kāda bija dzīve pirms viņas. Un, ja ir kaut mazākā iespēja, ka tas meitenei liks atklāt savus noslēpumus un mums ir pavisam minimāla iespēja būt kopā, tad es varu atklāt savējo.
-Eiva, man tev kaut kas ir jāsaka.
