Liams
Trešdienas vakarā, uz rakstnieku klubu, es domās izbolu acis, skolā esmu ieradies laicīgi, jo izmuku no tēva netīrās biznesa stundas ātrāk. Lai pakavētu laiku, nolemju aiziet uz bibliotēku, un nodod grāmatu, ko iepriekš paņēmu. Atklāti sakot, es iepriekš nezināju, ka Eiva tur strādā. Laikam nekad nebiju gadījies tur vakarpusē, jo parasti tiklīdz kā man beidzas lekcijas, no skolas aizmūku.
Un es nevaru sagaidīt, kad varēšu atgādināt, ka viņa mūsu zaudēja blenšanas sacensības, jo viņai visu laiku zvanīja telefons. Beigās, viņa nikni norūkusies un nomurminājusi – tas vēl nav beidzies - aizsteidzās uz darbu.
Lekcijās, kurās satikāmies, mēs viens otru ignorējām, jo tas tik būtu skandāls, ja es aizietu pie Eivas un sāktu blenzt uz viņu. Būtu maigi teikts, ka viņa ir sociālās hierarhijas apakšgalā, bet man šķiet, ka viņai tas kaut kā ir pilnīgi vienalga.
Kad atveru bibliotēkas durvis, tā ir tukša, arī Eiva nesēž krēslā. Telpā skan mūzika un neviens mani nedzird ienākam. Tad es izdzirdu smieklus, dzidrus skanīgus un skaļus. Es gandrīz tos neatpazīstu, jo nekad neesmu dzirdējis meiteni tā smejamies. Tie nāk no ejām starp grāmatu plauktiem. Es klusi pieeju tuvāk, bet tā, lai paliktu neredzams.
-Tu mani nobeigsi, Bren, - meitene smejoši saka, savā vienmēr piesmakušajā balsī.
- Bet tā nopietni notika, - puisis uzstāj.
- Es tev ticu. Tikai tu varētu tā izgāzties, - viņa ķircina.
-Runā par sevi. Atceries to reizi, kad mēs gājām slidot, tu uzstāji, ka..
-Tu zvērēji, ka nekad to neatgādināsi.
- Neko neesmu zvērējis.
-Tu to smagi nožēlosi.
Pēc brīža puisis sāk smieties, bet tad smieties sāk Eiva.
-Izbeidz, Bren, tas nav godīgi, - viņa smejoties iesaucas.
Es nolemju noskaidrot, kas notiek un pasperu soli, lai viņus ieraudzītu. Puisis ir meiteni apķēris un kutina viņu. Eiva smejas un cenšas izrauties no viņa apskāviena.
Es nokremšļojos. Abi divi sastingst un meitene izraujas no puiša apskāviena. Viņu smaidi ir apdzisuši, bet sejas vēl ir piesārtušas. Es nesaprotu to dīvaino sajūtu, kas mani pārņem, kad ieraugu Eivu tā puiša rokās smejoties. Man nez kāpēc gribas viņam sadot pa seju.
-Liam? Ko tu te dari? – viņa iesaucās. Parastais sasveicināšanās veids.
-Atnācu nodot grāmatu, - es vēsi paziņoju, nekādi neparādīdams, ka viņu pazīstu.
Viņa pamāj ar galvu. – Es tūlīt nākšu, - viņa saka man, un es saprotu, ka tas ir mājiens atstāt viņus divatā. Es sakožu zobus, bet pieeju pie bibliotēkas reģistratūras galda.
Pēc pusminūtes viņi iznāk ārā un puisis dodas uz izeju, bet Eiva nāk uz manu pusi.
-Tas ir tavs puisis? – es pārāk asi jautāju. Es viņus redzu kopā visu laiku, bet vienmēr domāju, ka viņi ir tikai draugi. Šeit tā neizskatījās.
Viņas mutes kaktiņš uzjautrināti paceļas uz augšu. – Nē. Es tiešām cerēju, ka man tevi nebūs jāsatiek vēl, teiksim, piecpadsmit minūtes.
-Veiksme nav tavā pusē.
- Acīmredzami. – Viņa vēsi nosaka, bet nav noslēpjams, ka Eiva ir labā garastāvoklī un visu laiku cenšas nesmaidīt. Arī tas ir kaut kas jauns.
-Ko? – viņš nošņācas.
Es saprotu, ka esmu uz viņu blenzis.
-Tu esi labā noskaņojumā, - es konstatēju.
-Nu vairs ne, - viņa atcērt. – Tava klātbūtne spēj sabojāt vislabākās dienas.
- Tā kā mana diena nevar kļūt vēl sliktāka, es nolēmu satikt tevi un nodot grāmatu šodien nevis citā dienā un sabojāt to.
-Neesi apdomājis plānu pārvākties uz citu planētu?
-Vēl meklēju kuru, bet neviena nav pietiekami tālu no tevis.
-Es palīdzēšu meklēt.
