Liams.
Meitene pēkšņi pieliecas man tuvāk un ar pildspalvu tuvojas manai sejai. Es nepaspēju noreaģēt un viņa man uz sejas ir uzvilkusi garu švīku un turpina pildspalvu virzīt pa manu vaigu. To, es tiešām negaidīju. Tas itin nemaz nav viņas stilā. Es gaidīju, ka viņa mani sadurs.
Es paceļu, roku, lai viņu apturētu, un satveru meitenes locītavu, virs ziluma, maigi bet stingri, aizliedzot, viņai izskaistināt manu seju. Meitene mēģina izraut savu roku, bet kad viņai tas neizdodas, viņa sāk apzīmēt manu plaukstas locītavu, jo pildspalva viņai vēl joprojām ir rokā.
-Tu neesi diez ko talantīga māksliniece. Ja es gribētu tetovējumu, tad to uztaisītu. – Ar otru roku es satveru viņas plaukstu un beidzot izrauju pildspalvu no viņas rokas. Viņas plaukstas ir vēsas un maigas.
- Būtu priecājies, tu saņēmi tetovējumu par velti. Vājais dzimums, tu saki? – Eiva samiedz acis.
- Puiši parasti kaujas ar pildspalvām, -es nosmīnu, ātri novilkdams līniju uz meitenes rokas. – Tā, tagad mēs esam kviti.
- Tu vari laist mani vaļā. Es tev vairs neuzbrukšu. Ar pildspalvu.
Es strauji viņu atlaižu, un meitene sašūpojas.
-Šo tu atpakaļ nekad nedabūsi.
-Tā vispār ir manējā.
-Tagad mana.
-Bagātnieka dēliņš nevar atļauties sev rakstāmo? Tipiski.
-Es varu atļauties nopirkt tev vaska krītiņus. Turpmāk tu rakstīsi ar tiem, - es ķircinu.
-Tu gribi izskatīties krāsaināks? –Eiva noprasa. – Jo es māku zīmēt arī ar vaska krītiņiem. It īpaši uz augstprātīgām pakaļām. – Tad meitene saprot, ko ir pateikusi un redzu, ka viņa cenšas apslāpēt spurdzienu. Tā viņa droši vien uzvedās ar to savu draugu. Viņa nemaz nav tik naidīga, kā grib izlikties, lai gan dažreiz, kad viņa uz mani skatās, es redzu, ka viņa mani ienīst, bet citreiz, liekas, ka esmu neliels izklaides variants. Un tas nu ir abpusēji.
- Neviena meitene, gan nav bijusi tik tieša, ka grib redzēt manu dibenu, bet man nav iebildumu. - Es šķībi pasmaidu.
- Tikai pār manu līķi, - viņa novaidas.
- Aizturi tik elpu...
-Tu tiešām esi neciešams, Liam, - viņa norūc.
Mans vārds no viņas mutes izklausās dīvaini. Pareizi.
-Pati tāda.
Meitene saberzē deniņus. – Mums kaut kas ir jāuzraksta.
-Tev. Es jau savu daļu esmu uzrakstījis. Ar ko tu rakstīsi?
Viņa cieši skatās uz mani un pēc tam paskatās griestos. – Es sev atgādinu, ka par cilvēka slepkavību ir jāsēž cietumā. Bet no otras puses divdesmit gadi nav nemaz tik daudz..
-Es tev piekrītu. Tu vari mani nogalināt, lai man vairs tevi nekad nebūtu jāredz, - es atcērtu.
-To var atrisināt pavisam vienkārši. Nekad vairs nenāc uz šejieni, - viņa ierosina.
-Mēs mācāmies vienā kurā.
- Pastāv iespēja nomainīt kursu vai skolu. Vai pilsētu. Vai planētu. – Eiva sakrusto rokas.
- Uz priekšu. Esmu laimīgs tepat.
-Es arī. – viņa nošņācas.
-Labi! – Es saraucu uzacis,
-Skaisti.
Mēs viens uz otru kādu brīdi skatāmies, kas ieilgst blenšanas sacensībās. Es jau nu nepadošos. Viņa arī nē.
-Manis pēc mēs tā varam blenzt viens uz otru visu dienu. Man nav nekur jāsteidzas. Cik es zinu, tev ir jābūt bibliotēkā. Vari jau tagad padoties.
Meitene jau atver muti, lai man kaut ko atcirstu, kad pie auss izdzirdu Railijas balsi.
-Kas te notiek?
-Es teicu, ka tas novedīs līdz kautiņam, - Eiva paskaidro.
- Es redzu tinti uz jūsu sejām, nevis papīra, - Railija nopūšas.
- Eiva to iesāka. – Es noveļu vainu uz meiteni.
- Tas bija Liams, - viņa iebilst.
Railija sāk smieties. – Jūs tiešām esat nepārspējami. Nodarbība beidzās pirms piecām minūtēm, bet jūs, kā iemīlējies pāris, neko nepamanījuši, sēžat kā pielīmēti.
Railijas vārdi izraisa jaunu lamu vārdu straumi gan no Eivas, gan manas puses. Iemīlējies pāris! Tad kad pūcei aste ziedēs, tad kad elle aizsals un saule lēks rietumos!
