Ledus (6)1

Jaunie draugi Kārliju burtiski aizvilka uz pasākuma norises vietu, kur bija sapulcējušās vairākas mašīnas. Meitenei aizsitās elpa, noraugoties neona vāģos, kuros bija ieguldīts tik daudz naudas, kā viņa nekad dzīvē neiegūtu. No mašīnās iebūvētajām magnetolām skaļi, ar papildinošiem basiem, skanēja dziesmas no “Ātrs un bez žēlastības”, kur tuvumā gozējās meitenes ar modeles cienīgiem augumiem un vesels lērums puišu- garu, īsu, dumpinieku un nūģu. Kārlijai vajadzēja sev iekniebt, lai saprastu, ka tā ir dzīve, nevis kino. Vienalga, tas šķita nereāli.

Meitenei saskrēja dūša papēžos, un viņa grasījās atteikt, kad Niks pameta viņai atslēgas un novēlēja veiksmi. Kārlija automātiski saķēra atslēgas dūrē un juta, kā lūpās esošais smaids noplok. Viņa tik ātri bija devusi jāvārdu, ka pat neapdomājās par to, kura mašīnu ņems.- Lai veicas!,- Kija un Niks sinhroni uzsauca, kad Kārlija sāka doties uz priekšu. Meitene piespieda sevi noticēt, ka viss būs labi, un izstiepa roku uz priekšu, nospiežot atslēgas pogu, un atrastu Nika mašīnu.

Kad mašīna nozibsnīja lukturu acis, Kārlija teju zaudēja elpu. Viņa neticīgi palūkojās uz Niku, kurš izskatījās nevainīgs, šķiet, apzinoties, ka meiteni pārsteidzis un tad atgriezās ar skatienu pie bmw e36 modeļa. Kārlija nebija mašīnu eksperte vai meitene, kurai mašīnas būtu otrā elpa, bet kopš ar brālēniem viņa spēlēja videospēles, šī bija viņas sapņu automašīna. Izteiktas līnijas un formas, burvīgs korpuss un lieliska mašīna sacensībām. Un vēl viņas mīļākajā- satīna melnajā tonī.. Pat ja viss saies greizi, Kārlija nespēja laist garām iespēju izbraukt ar savu sapņu auto.

Viņa ignorēja skatienus, kas viņu novērtēja, mērojot ceļu līdz Nika mašīnai. Viņa zināja, ka droši vien ir visiem izsmiekls. Kā nekā, šādi pasākumi bija tāda kā tradīcija. Jauniņie te tika novēroti kā ērgļi vēro medījumu. Ja jaunais sevi nepierādīja, viņam nācās iziet ar kaunu. Kārlija aplika rokas sev apkārt, un centās mierināties ar domu, ka viņa bija Aspena, nevis viņa pati, meitene, kuru neviens nekad neatradīs, jo jau rīt Kārlija aizmirsīs par šo tēlu.

Šodien viņa vienkārši gribēja dzīvot. Kārlija atvēra mašīnas durvis un ieelpoja smaržu, kas nāca no mašīnas salona. Šķiet, tās bija Nika smaržas, kas  viņai tik ļoti patika, kombinācijā ar sakarsušas ādas salona aromātu. Meitene iesēdās sēdeklī, pieregulēja to atbilstoši savam augumam un uzlika rokas uz stūres, nespēdama noticēt tam, ko redz acu priekšā.

Kārlija palūkojās atpakaļskata spogulī un sāka svilināt riepas, izkaisot biezus, baltus dūmus gaisā un iezīmējot zemi melnām švīkām. Viņa pamanīja, ka pievērš visu uzmanību, un bezbēdu piebrauca ar mašīnu improvizētajai starta līnijai. Meitene lūkojās tieši uz priekšu un centās pārlieku neuztraukties, ka blakus stāvēja koši zils mustangs, un otru sānu glāstīja viens no jaunākajiem un augstāk attīstītajiem Nissan markas modeļiem. Viņa koncentrējās uz ceļu un uz uzvaru.

Un tad viņa sāka braukt.

***

-Piektā vieta nemaz nav tik slikta,- Niks pacēla glāzi, salutējot Kārlijai. Meitene aizvien bija sapukojusies, ka nebija uzvarējusi, un nebija bildusi gandrīz vai ne vārda,- Par Aspenu,- viņš skaļi nodeklamēja un iedzēra mutīti medalus, ko jaunieši bija iegādājušies festivāla teritorijā.

-Par Aspenu,- Kija arī pacēla pudeli, un šoreiz Kārlija pasmaidīja. Arī viņa pacēla savu pudeli un tad pielika to pie lūpām. Alus bija ļoti garšīgs, un tiešām atgādināja medus saldumu. Bija tik jauki apzināties, ka viņas jauniegūtie draugi nebija dusmīgi, ka meitene bija samelojusies. Šķiet, viņi to nemaz no Kārlijas nebija gaidījuši, un tas lika meitenes ego sākt teju starot.

-Piektā vieta no sešām,- Kārlija beidzot sacīja, un nolika pudeli sev blakus uz zemes. Viņas racionālā apziņa lika ielūkoties pulkstenī, bet Kārlija to ļoti negribēja. Viņai beidzot bija draugi, ar kuriem bija patīkami veltīt laiku. Viņa negribēja būt kā pelnrušķīte, un izbeigt vakara burvību. Pirmais piedzīvojums, pirmais alus un pirmās sacensības ar šiem vienreizējiem cilvēkiem bija pirmais brīnums Kārlijas dzīvē. Līdzīgi varētu justies kāds, kurš saņēmis savu sapņu dāvanu.- No kurienes jūs visi esat?- Kārlija beidzot izlēma pavaicāt un nopētīja visus draugus, kas puslokā sēdēja ap viņu, ietinušies Nika segās, ko puisis bija atnesis no mājām. Viņa no tiesas cerēja, ka neviens nebūs no Taksonas, jo nevēlējās nekādus sarežģījumus.

-Dalasa,- Niks ierunājās pirmais, pacēlis roku. Puisis padzēra malciņu alus un pievērās Kijai,- Kija ir no Floridas, Ina ir no Taksonas, bet Damiens un Rojs.. nu tie ir no Forsvortas.- puisis visus nosauca. Nosauktie jau bija manāmi iereibuši un vairs nebija tik runātīgi. Jaunieši arī bija mazliet noguruši, jo bija devušies nosvinēt Kārlijas panākumus sacensībās, noklausījušies vairumu mākslinieku, uzcēluši ugunskura vietu, un vairākkārt devušies uz krāsu apmētāšanos un putu balli. Arī Kārlijai nāca miegs, bet viņa nevēlējās doties prom.

-Tik tālu,- Kārlija domīgi noteica. Dalasa no visām vietām bija vistuvākā. Tie noteikti bija īsti draugi, ja mēroja tik tālu ceļu,- Nik,- meitene negribīgi ieteicās un pacēla galvu, uztverot puiša labestīgo skatienu,- Man laikam jādodas mājās.

-Bet tu nepateici, kur tu dzīvo,- Niks teju lūdzoši sacīja un manāmi noskuma,- Paliec.. vēl mazliet.- viņš klusi palūdza. Tas salauza Kārlijas pašapziņu, un viņa piesēdās tuvāk puisim, atbildēdama uz viņa jautājumu. Meitenes acis bija pievērstas liesmām, kas kūļājās pret tumši zilajām debesīm.

-Es dzīvoju citādākā pasaulē, nekā tu,- viņa klusi sacīja un ieskatījās Nikam acīs, kas bija tikpat gaišas kā uguns,- Es nekad neesmu uz vietas.. Es esmu te, un es esmu visur.. Es esmu hameleons..- Kārlija filozofēja. To sakot, viņa jutās kā viņa pati, nevis Aspena.

-Tātad, Ņujorka?- puisis iespurdzās. Kārlija viņam iedunkāja plecu, taču nolēma spēlēt līdzi. Ņujorka derēja, tā bija ļoti tālu, un nebija tik viegli sasniedzama,- Au,- puisis iestenējās un paberzēja plecu, pa kuru Kārlija bija iesitusi,- Tev ir sāpīgs sitiens..-

-Kā tu zināji?- Kārlija tēlotā sašutumā vaicāja, un piesarka kā tomāts. Vēl viena no lietām, ko meitene nespēja kontrolēt.- Esmu atbraukusi pie krustvecākiem uz kādu laiku atpūsties, un te dzīvo mana māsa,- meitene ļāva mēlei izteikt vārdus, kas viņai sagādāja.. ne gluži patīkamu sarunas turpinājumu.

-Tev ir māsa?- Niks painteresējās,- Kāda viņa ir? Vai viņa ir no šejienes?

-Mana māsa..- Kārlija domās piesauca visus lamuvārdus un dēmonus, ko zināja,- Viņas vārds ir Kārlija.. Viņa ir īsts putnu biedēklis. Neviens viņu nesaprot. Reāla autiste.  Bērns..- Kārlijai bija grūti par sevi to sacīt, bet iespējas atkāpties nebija. Bez tam, viņa tādējādi varēja uzzināt, ko Niks domātu par īsto viņu.

-Tu nu gan esi skarba,- Niks domīgi sacīja,- Es pret saviem četriem brāļiem nekad tā nespētu..

-Mēs nākam no atšķirīgām ģimenēm,- nožāvājoties, jauniete sacīja,- Ir jau vēls.. es varētu dot..

-Paliec,- Niks uzstājīgi sacīja,- Man ir divguļamā telts un brīvs matracis, jo Rojam ir mašīna, un viņš teica, ka gulēs teltī tikai pāri savam līķim. Tev nav jādodas prom.- viņš centās meiteni pierunāt. Kārlija mirkli iedomājās par iespēju pavadīt visu nakti runājot ar Niku, kas būtu ļoti jauki, bet viņa negribēja pievilt mammu.

-Piedod,- meitene, piecēlusies kājās, sacīja un mātišķi noglauda Nikam galvu.-Arlabunakti,- viņa novēlēja, prātā iegravēdama sajūtu, kad pieskārās viņa īsajiem, maigajiem matiem.

-Aspena!- puisis viņai no mugurpuses uzsauca,- Aspena, vai es tevi vēl satikšu?

-Laiks rādīs!- meitene atsaucās, un, izvilkusi no kabatas kādu nieciņu, precīzi iemeta to puisim rokās.- Atdosi man šo, satiksi mani vēlreiz,- Kārlija vēl izsaucās, un devās prom no atpūtas vietas. Viņa jutās mierīga, taču noskumusi, ka nespēja tur palikt. Vienīgais, ko meitene nenožēloja, bija žests ar dāvaniņu Nikam. Ko lai saka..

Ja meitenei bija dota iespēja uz vienu nakti būt pelnrušķītei, kāpēc gan to neizmantot?

Viņa atplauka smaidā, iedomājoties sevi princeses lomā, un devās uz izeju, kad pamanīja Paula zilo vabolīti, kur puisis pats stāvēja, ieskauts ar ļoti pazīstamu motocikla bandu. Puisis smējās, turot meiteni zem pleca, un nejauši saauda skatienu ar Kārlijas izbiedēto un kaut ko iečukstēja vienam no baikeristiem, kurš uzlūkoja meiteni ar teju izsmējīgu skatienu.

Tik ātri, cik smaids no Kārlijas sejas pazuda, nevarēja raksturot vārdiem. Tieši tāpēc, viņa pacēla galvu, un devās tieši pie savu baiļu cēloņa un ieskatījās tiem acīs, pievērsdamās pašam lielākajam vaininiekam.- Sveiks, Paul,- meitene sacīja, piepacēlusi galvu, ar izaicinošu smaidu lūpās.- Kā klājas tavam mazajam loceklim?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-7/806697