Ledus (5)1

Pēc tam, kad meitene bija noskrējusi teju visu ceļu līdz Littltaunai, viņa saprata, ka to darījusi velti, jo neviens viņai nesekoja. Aizelsusies, viņa apstājās un izvilka telefonu, lai sevi nofotografētu un nikni nopūtās. Tā vien trūka, lai viņa iekultos ziepēs savas lielās mutes dēļ. Nepietika jau ar to, kas notika lidostā. Tagad vēl viss šis. Viņai nemaz neveicās.

Meitene uzņēma fotogrāfiju un pagrieza ekrāniņu pret sevi. Viņas flaneļa krekls bija izmircis, un tas visā izskatā bija traģiskākais. Viņa mazliet piekārtoja matus un novilka kreklu, ko apsēja sev ap vidukli. Meitene notīrīja dubļus no somas, un atsāka iet, jau samanīdama festivāla gaismas. Tur bija cilvēku pūlis, kuri lēkāja līdzi mūzikai, un Kārlija vienlaikus gribēja būt starp viņiem, vienlaikus gribēja bēgt prom.

-Es to varu,- jauniete sev atgādināja un uzkāpa augšup pa mazu kalniņu, kad sasniedza festivāla teritoriju. Žogi bija apšūti ar dažādām reklāmām košās neona krāsās, un visapkārt cilvēki smaidīja un smējās. Dažiem rokās bija dzērieni, dažiem bija krāsas notraipītas sejas, citiem drēbes, citi smēķēja, bet gaisā valdīja patīkama jautrība. Kārlija kā apburta apgriezās riņķī un aplūkoja visu, ko sasniedza acu skatiens.

Tas bija kā krāsu un cilvēku karuselis. Meiteni tas apreibināja tik ļoti, ka viņa juta gandrīz sāpīgu vajadzību būt tā visa daļa. Viņa samaksāja par biļeti mazā kioskā, kas bija apzīmēts ar neona luminiscējošiem grafiti, un novēlēja darbiniekiem jauku dienu. Meitene pie ieejas saņēma aproci un apsargu apstiprinājumu par tikšanu iekšā, kur viss bija vēl maģiskāk, kā ārpusē.

Kur stiepās skats, visur lidoja krāsas mākonīši. Cilvēku smiekli savijās ar putnu čivināšanu, kam ainu papildināja apkārt apjoztais meža biezoknis, kas noslēdza visu telpu. Kārlija apgriezās riņķī, lai pamanītu spīdīgās, baltās putas, kas vēlās pāri laukumam, ieskaujot ik katra vidukli un kājas milzīgā, pufīgā baltā seģenē. Kārlija pacēla rokas, ļaudama putām sevi apskalot, un iesmējās, jūtot vieglumu ap sevi. Meitene sāka kustēties uz priekšu, meklēdama, kur var iegādāties krāsu, kad sajuta patīkamu smaržu, kas lika viņai pagriezt seju virzienā pie bariņa jauniešu, kuri smēķēja kaut ko, kas smaržoja lieliski. Ne gluži pēc vīrakiem, taču pēc vīnogām un siltuma. Meitene pīpēja reti, taču šoreiz sajuta gandrīz narkomānisku vēlmi uzpīpēt to, ko pīpē viņi. Tā smarža viņai likās kā skaistākā smarža uz pasaules.

-Es atvainojos,- meitene neitrāli iespraucās bariņā, starp divām meitenēm un puišiem, kas nemaz nesamulsa, par viņas iejaukšanos,- Vai varētu palūgt cigareti?

-Tā nav cigarete,- blakus stāvošā meitene sacīja. Viņa bija manāmi iereibusi un smirdēja pēc alkohola. Meitenes gaišie mati bija izspūruši, un acīs bija nogurums. Arī viņas drēbes izskatījās briesmīgi,- Tas ir kas daudz, daudz, daudz labāks..- meitene nožagojās un turpināja stāvus šūpoties.

Kārlija mulsi pietvīka un ielika rokas džinsu kabatās,- Piedodiet,- viņa atvainojās, un grasījās iet prom, kad otra meitene viņu apturēja,- Jā?- Kārlija, uzacis saraukusi, vaicāja. Meitene, kas Kārliju satvēra, bija aziāte. Viņa nesmirdēja un neizskatījās narkotiku iespaidā.

-Cienājies,- meitene sacīja un no kabatas izvilka violetu paciņu, ko pameta Kārlijai. Svešiniece paskatījās uz saviem draugiem un apmeta Kārlijai roku ap plecu tā, it kā abas būtu senas paziņas,- Meitene pazina labu mantu. Smaržo labi, vai ne? Kur tad tavējie?- jauniegūtā paziņa iztaujāja Kārliju, neļaudama viņai neko piebilst. Puiši neko neteica. Tikai turpināja pīpēt. Viņi pat uz Kārliju nepaskatījās.

-Es esmu viena,- Kārlija atzinās un saviebās, kad otra meitene pievilka viņu sev sāpīgi klāt.

-Cik mīlīgi,- tā meitene piebilda un negaidīti noskūpstīja Kārliju uz vaiga,- Mans vārds ir Kija,- meitene iepazīstināja un ar plaukstu norādīja uz savu iereibušo draudzeni,- Tā ir Ina, bet tie trīs ir Rojs, Niks un Damiens,- viņa uzsmaidīja puišiem,- Un kā sauc tevi?

Kārlija jau vēra vaļā muti, lai nosauktu savu vārdu, kad pārdomāja,- Aspena,- viņa nosauca pirmo vārdu, kas ienāca prātā,- Mans vārds ir Aspena,- meitene vēlreiz muļķīgi atkārtoja. Tās sekundes laikā viņa saprata, ka, ja kaut ko sastrādās, viņa negribēja, lai atklātos viņas īstā identitāte. Viņa nezināja arī šos jauniešus, un nemaz negribēja nonākt Inas situācijā. Viņa taču tikai gribēja cigareti. Viņa kļuva nervoza par to domājot.

-Aspena..- Par Roju nosauktais puisis plati pasmaidīja.- Kā vieta Čikāgā?

-Kolorado,- Kārlija laipni pielaboja. Rojs pacēla plaukstas un visi bariņā iesmējās.- Bet, jā.-

-Skaists vārds,- puisis viņam blakus sacīja. Kārlija nez kāpēc, redzot puisi iedomājās par Vilu, taču puiši nebija pat līdzīgi. Viņš bija daudz garāks, un viņa acis bija tumšas, nebija skaidra to krāsa. Ja viņa nemaldījās, šo puisi sauca Niks,- Niks Emersons,- viņš paklanīja galvu. Kārlija atbildēja ar tādu pašu žestu un sasveicinājās ar pēdējo puisi, kurš nespēja novērsties no Kijas.- Damien,- Niks gandrīz uzrēja, atsaukdams draugu realitātē. Damiens arī paklanīja galvu un spēra pāris soļus, lai apskautu Kiju no mugurpuses, kas, šķiet, meiteni gandrīz izkausēja uz vietas.

Kārlija atskārta, ka droši vien visus kavē, tāpēc steigšus izvilka tinamo tabaku, ietina to papīrītī, nostiprināja filtru, piešķīla oglīti un iesprauda cigareti starp zobiem, sajuzdama vīnogu piegaršu. Smarža atkal ieskāva meiteni, un viņa pasmaidīja.

-Tas nav zaļais,- Niks nočukstēja un Kārlija iespurdzās, aizrīdamās ar dūmiem. Viņa viegli pasmaidīja un ievilka dūmus plaušās,-  Piedod, ka tu aizrijies, bet izskatījās, ka tev iedod galvā.- Niks laipni sacīja un nostājās Kārlijai blakus,- Kāpēc tu esi viena?- viņš nopietni vaicāja. Kārlija apstulba, un centās izprast, vai viņa bija traucēklis, vai Niks tiešām to vaicāja, jo vēlējās ko vairāk zināt? Kārlijai nebija pieredzes ar puišiem vispār. Bez Džeja un tēta,  viņa nebija nekad sarunājusies ar nevienu puisi. Tāpēc viņa sarka, sev negribot, un tēloja muļķīti.

-Man nav draugu,- Kārlija beidzot sacīja, izpūsdama dūmus baltā, biezā mutulī gaisā. Nika draugi bija piesēduši uz zemes, putu ielenkumā, un abi bija palikuši kājās stāvot. Kārlija saskuma, to sakot, taču tā bija taisnība. Nebija viegli izteikt vārdos savu vientulību, pie tām vēl puisim, ko viņa pazina nepilnu minūti. Pat, ja viņa izlikās, ka ir cits cilvēks.

Niks saprotoši uzlika roku viņai uz pleca, un jauki pasmaidīja,- Tagad ir,- viņš sacīja un gandrīz ar varu novilka meiteni sēdēt zemē,- Draugi, mums uz drifta sacensībām būs vēl viens līdzbraucējs,- Niks paziņoja un uzsmaidīja Kārlijai. Meitene jau grasījās iebilst, kad Kija ierunājās.

-Žēl, ka viņa nemāk braukt,- Kija noteica,- Būtu interesanti balsot par kādu savējo.- Kija cerīgi vēlreiz uzmeta Kārlijai skatienu, taču tad novērsās. Citā gadījumā Kārlija būtu noraidījusi piedāvājumu un klusējusi, taču šonakt viņa nebija Kārlija. Viņa bija Aspena.

-Kurš teica ka nemāku?- viņa izaicināja, plati pasmaidīdama. Tiesa, viņa pie stūres bija sēdusies tikai divas reizes, bet tas taču nekas? Cilvēki, taču saka, ka dzīvo vienreiz, vai ne?

Nē, Kārlij.. Tā dzīvē nenotiek.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-6/806604