Ledus (25)2

Es izkāpu no gultas, un sāku staigāt turp atpakaļ, cenšoties atrast risinājumu, bet man nekas nenāca prātā. Kā vien spēju, apģērbos, pārvelkot ķiršu sarkanas , mīkstas treniņbikses un milzīgu kreklu ar Saltleiksitijas logo, ko mamma un tētis mēdza kolekcionēt no mūsu ceļojumiem. Mamma bija atstiepusi man veselu čemodānu ar drēbēm, turklāt piedomājusi- te nebija nekā sarežģīti uzvelkama vai novelkama. Drēbes bija ērtas un man mīļas.

Grūtākais tajā visā bija sasiet matus astē. Tam traucēja rokā iedurtā katedra, kuras caurulītes šūpojās pie katras kustības, izraisot asas sāpes plaukstas locītavā. Bija savādi, ka man vairs nebija tik daudz matu- puse bija izskūta pirms operācijas. Uzreiz iedomājos, vai izskatos pēc Skrillex- dubstep mūzikas dīdžeja. Viņa frizūra ar izskūtiem sāniem bija ļoti modē. Atlika vien cerēt, ka maniem ārstiem ar humora izjūtu viss kārtībā.

Beigu beigās, es izlēmu, ka neko vairs no Džeja neslēpšu. Cik nu vien bijām pazīstami, liktenis mētāja mums iespējas vienam otram atdarīt par kādu pakalpojumu. Tā teikt, dots devējam atdodas. Liekot cerības uz to, es uzvilku kājās zeķītes, cik vien akurāti spēju, saklāju gultu, saliku spilvenus un atskārtu, ka Elena kavē, un es esmu izsalkusi.

Laiski atgūlos  gultā un sajutu kaut ko, kas spiedās lāpstiņās. Izņēmu traucēkli no tā vietas un atskārtu, ka tas ir mazs ipods ar austiņām. Mana seja saplīsa smaidā. Tas bija mans vecais ipods- tas, no kura es agrāk nemēdzu šķirties. Ieslēdzu ekrāniņu, kur indikators rādīja, ka baterija ir pilna un joka pēc atvēru mūzikas sarakstu- tajā bija visa mana vecā, mīļā mūzika.

Ap aparātiņu bija apsietas austiņas, ko atpiņķerēju un ieliku ausīs. Pievēru acis, klausoties “Within Temptation” mūzikas melodiju un iedomājos, ka esmu pati Šērona Den Adela- grupas soliste. Prātā un atmiņās spilgti bija saglabājušies viņu video- efektīvi, spēcīgi, ka tā vien šķita izrauti no modernas pasaku grāmatas. Šūpoju līdzi kāju, kad mani kāds paraustīja aiz rokas.

Pusmiegā atvēru acis un atskārtu, ka manu roku tur Džejs. Viņa lūpas kustējās, bet “faster” melodija manās ausīs neļāva sadzirdēt, ko viņš sacīja. Izrāvu austiņas un noliku aparātiņu uz galda. Es jutos nīgra. Biju gaidījusi Elenu, kā vismaz mazu handikapu, iekams stāties pretī Džejam, bet nu es biju izmesta haizivij par paiku. Super.

-Tu tās uzacis vienmēr miedz tik cieši kopā?- puisis plati smaidīja, izskatoties nudien laimīgs. Starojoši laimīgs. Ekstāzē. Acīmredzot, Elena viņam tiešām patika,- Tu labi izskaties,-

-Beidz pielabināties,- es atguvu savu veco, ironisko balss pieskaņu,- Kur Elena?

-Elenai ir treniņnometne,- puisis sacīja un pacēla līdz manam redzeslokam papīra maisiņus ar dažādām ēdienu ķēžu logo,- Nezināju, ko tev atnest, tāpēc atnesu no visa pa mazam.- viņš piebilda un pasniedza vēl siltos maisus man. Priekā iespiedzos un ķēros klāt maizītēm no “subway”, kas vēl aizvien bija saglabājušas siltumu caur foliju.- Labu apetīti,-

-Uzdod jautājumus..- ar pilnu muti sacīju.- Es atbildēšu.- noriju kumosu un tīksmē aizvēru acis. Kā man bija gribējies ēst, pat nespēju vārdos aprakstīt. Otrkārt, tagad, kad man bija pilna mute, es varēju apdomāt atbildi, un ātrāk tikt ar visu šo jezgu galā.

Džejs apsēdās uz manas gultas un domīgi vērās manī. Izskatījās, ka viņš manī kaut ko cenšas saredzēt, un nokaunējusies, nolaidu galvu. Tad viņš pavīpsnāja, un sacīja,- Kāpēc? Kāpēc Aspena?- viņš samirkšķināja acis,- Kāpēc tik jauka, laimīga, maza meitene izdomātu sev tādu dzīvi, to sarežģot?

-Tu neko nezini par manu dzīvi,- es rupji atcirtu,- Mana pus- atbilde..

-Pus-atbilde?- viņš iespurdzās,- Kā tas saprotams?

Es ierūcos. Kaitinošuma ziņā Džejs nebija mainījies. Viņš bija zobu sāpes vai mēnešreizes cilvēka formā.- No vienas puses, tā nav tava darīšana. Bet no otras puses, tā ir mana darīšana.

-Tā nav atbilde,- Džejs izklausījās vīlies. Es triumfējoši pasmaidīja,- Es gribu saprast.

-Es tev neesmu neko parādā,- es atskārtu, un ķēros klāt cepumiem, kas arī bija silti, lai gan nedaudz sausi.- Tā ir mana izvēle, mana dzīve. Mēs neesam draugi, lai es tev sāktu te stāstīt, kāpēc es izlēmu dubultot savu dzīvi,-

-Vai tam sakars ar to, ka tavs tēvs guļ ar tavu klasesbiedreni?- Džejs tieši vaicāja. Cepums izkrita man no rokām. Temperatūra no vēdera kāpa uz augšu, un es nezināju, vai tas iespējams, bet man svila ausis tik stipri, ka tās varētu sākt dūmot. Kaklā jutu sēra garšu un sakodu zobus. Mans ķermenis trīcēja un elpošana paātrinājās.

Kā viņš uzdrošinājās... Kā viņš zināja.. Elena nemāk valdīt savu muti.

Lai noslēptu mazo, raudošo meiteni, kuras vecāki šķīrās, es viņam uzbruku,- Tā pilnīgi un galīgi nav tava darīšana, skaidrs? Tas, ka tu drāz manas mātes māsu, nepadara tevi par manas ģimenes locekli, tu idiot. Es gribēju ar tevi būt mierā, bet tu esi kretīns! Jaucies, kur nevajag, ne sūda,- es bļāvu viņam virsū tā, ka man sāka pulsēt galvā,- Kopš tu esi parādījies, manā dzīvē ir vienas vienīgas problēmas, ko tu atnes, līdz ar sevi. Es tevi nicinu, Džej,- es tikai noteicu un notrausu dusmu asaras. Džejs sēdēja kā sastindzis, iepletis acis, nezinot, ko teikt.

-Tas bija tikai jautājums,- puisis mulsi sacīja un piecēlās kājās,- Zini.. es parasti esmu jauks pret cilvēkiem, bet tu.. tu esi nudien nejauka, skaļa, izlaista sīka skuķe,- viņš deva pretim, samiedzis acis. Dusmīgs viņš izskatījās biedējošs,- Nācu būt tev par draugu, bet tu esi tik ļoti ieciklējusies uz sevis mīlēšanu, ka neredzi neko citu,- viņš noņurdēja.- Nebrīnos, ka tēvs tevi tādu pameta,- viņš vien sacīja, un iekams paspēju ko iebilst, lepni izsoļoja no telpas.

-Kretīns!- asarām acīs nokliedzos viņam nopakaļ, un, izvilkusi no maisiņa burito, metu to pret durvīm. Piespiedu plaukstas sejai un ļāvu viņa vārdiem saplosīt manu dvēseli dzīvu. Viņš mani pat nepazina. Kā cilvēks var būt tik ļauns un nežēlīgs pret kādu, kam iet tik slikti?

Es biju tik ļoti noraudājusies, ka aizmigu, sarāvusies čokuriņā. Džeja sacītais piesauca murgus no pagātnes, kad tētis ar mammu strīdējās. Es nespēju pamosties un acu priekšā redzēju stikla lauskas, kas dūrās kājās, atstājot asinis uz manām rokām un kājām. Tad mani pāršalca kas cits- it kā man kāds iedurtu lausku galvā. Es asi iekliedzos, un centos dabūt vaļā acis, bet tās nepadevās,-MANAS ACIS!- es iekliedzos,- Es neredzu!- kā dzīvnieks kliedzu tik spalgi, ka man sāka smelgt sīklē,- PALĪGĀ,LŪDZU..

-Viss būs labi,- man pie auss atskanēja tēta balss.- Mīļumiņ, tētis ir te. tētis parūpēsies.

-Lūdzu, atstājiet viņu mierā,- kāds svešs cilvēks teica,- Mums nekavējoties jāveic ārkārtas operācija, un jūs traucējat,- es aizvien atrados tumsā. Es gribēju kliegt, ka dzirdu viņus, un gūt atbildes, bet es pat nespēju sajust sevi,- Dakter, sākušās komplikācijas. Meitene, septiņpadsmit gadu, nupat pārcietusi klīnisko nāvi. Triecienā savainota galva. Asiņo deguns, sūdzas, ka neredz.- ārsts vēl piebilda.- Pulss ir.

-Skārleta,- balss man pie auss sacīja,- Ja dzirdi, paspied man roku,- maiga, vīrieša balss klusi lūdza. Es centos atrast savu roku, taču tā šķita smaga. No visa spēka saliecu pirkstus un dzirdēju atvieglojuma nopūtu. Vienalga, ka mani nosauca pilnajā vārdā. Es gribēju tikai redzēt,- Šķiet, neesam aneirismu pilnībā izoperējuši. Nekavējoties, sagatavojiet operāciju zāli!

-Kas notiks ar manu meitu?- kaut kur tālumā dzirdēju tēta balsi. Mammas nebija. Es centos izrauties no tumsas, kas mani bija aprijusi, un kaut pastiept tētim pretī roku, lai viņš to saņem. Viņš bija mans tētis, kā nekā. Lai nu kāds. Un viņš bija te, ar mani.

-To rādīs laiks,- ārsts vien atteica, un es dzirdēju, kā aizcērtas metāla dubultās durvis. jutu, kā man uz sejas uzstīvē skābekļa masku un pagriež manu galvu tā, ka vaigs bija uz aukstā, metāla galda, kur biju uzlikta. Tad jutu, kā skalpelis pārcērt man rētu un no sāpēm atslēdzos.- Mēs viņu zaudējam!

-Saņemies, Kārlija,- kāda balss man blakus sacīja,- Tu to vari.- iekams vēlreiz ieslīgt nemaņā, es dzirdēju. - Tu esi gana stipra. Mēs tev ticam,- runātājs saspieda ciešāk manu roku,- Atgriezies pie mums.. Lūdzu..-

Es atvēru acis, ieraugot viņa acis sev pretim.- Oliver?- es šokā pajautāju, izbrīnītajam puisim,- Ko tu, pie velna, te dari?