Ledus (24)1

Nedēļu vēlāk

Kas īsti bija noticis pa nedēļu? Ar ko lai sāk?

Sāksim ar pozitīvāko. Es tautas bumbas spēles laikā, skolā, no visa spēka trāpīju padauzai- Sofijai pa galvu, tā, ka šī novēlās garšļaukus gar zemi un īslaicīgi zaudēja atmiņu. Pēc šī incidenta, skolā mani sāka ienīst, un neciest. Es tiku uzskatīta par varmāku, un mans tā jau mazais draugu loks izzuda pavisam. Vai man vispār bija draugi? Es neatceros.

Mana dzīve bija kļuvusi par skrējienu. Vajadzēja iziet virkni procedūru pirms operācijas, uzturēt sevi un savu ķermeni un prātu kārtībā, atrast laiku, kad satikt mammu, lai apjautātos, kā viņai sokas ar lietām (neskarot neplānoto/negribēto grūtniecību no mana pretīgā tēva), atrast darbu, lai vairs nedzīvotu kojās, kas man vairs nesagādāja nekādu prieku, jo, nedēļas laikā, biju sev sataisījusi veselu čupu “netīrās veļas”- būt par Kārliju un Aspenu vienlaicīgi kļuva pavisam grūti. Trīs no piecām reizēm, es gandrīz izpļāpājos. Man nepatika melot.

Atšķirībā no tēva, es nebiju tik profesionāla mele.

Mans labākais plāns bija likt Aspenai “aizbraukt”, un apmesties uz laiku pie mammas, lai savestu domas kārtībā. Pēc tā, cik daudz biju samelojusi Nikam un Džejam un viņu draugiem, man nebija nekādas vēlmes tur vēl uzturēties. Pie mammas gan bija mierīgāk, mūsu sarunas bija vienkāršas. Es apmeklēju skolu, un viss bija gandrīz kā parasti- pirms mēs zaudējām mājas un ģimeni.

Es biju atradusi darbu dienā pirms operācijas. Nebija nekas sarežģīts- vajadzēja pārdot lietas vietējā humpalu veikalā. Tā, kā nebiju pilngadīga, man darbu atrast bija grūti, bet šī iespēja jau vien lika pasmaidīt. Turklāt, mamma arī bija ķērusies pie sava darba darīšanas, un šķita mazliet priecīgāka.  Mēs vakaros kopā pasmējāmies par manām gaitām skolā un.. viss.

Dienu pirms operācijas, mamma bija kā uz adatām, vairāk kā es pati. Viņa man iedeva visskaistākās pašas šūtās drēbes, un aptekalēja kā mazotnē. Pat sapina manus matus vainagā, lai gan operācijā tas nebūt nepalīdzētu. Instinktīvi gan man šķita, ka visi viņas uztraukumi nav tikai tādēļ, ka ārsti griezīs man galvu pušu un iznīcinās kaut kādu pūsli. Niezēja mēle pajautāt, vai kaut kas noticis grūtniecības procesā, bet negribēju viņu sadusmot. Atlika vien pašai iegrimt savās domās un viss.

Pa ceļam uz operāciju mēs klusējām. Tā bija biedējoša pārmaiņa, kad tik daudz laika bijām pavadījušas kopā. Vienīgi, pirms man iespricēja anestēziju, viņa apraudājās, mani samīļoja un atgādināja, cik ļoti mīl. It kā es nomirtu. Tas bija tik savādi.. tik.. ļoti tā, it kā es nomirtu.

Bet man vajadzēja būt stiprai par mums abām. Ļāvu ārstiem uzlikt man skābekļa masku, kas ieajāja mani miegā, un izbaudīju tumsu bez sapņiem, pirms tam saspiežot pirkstus dūrē. Komā būt bija savādi, pēc tik neilga laika jau otro reizi. Tikai šoreiz es biju tumsā un jutu, it kā kāds ik pēc četrdesmit septiņām sekundēm (es skaitīju) durtu ar dakšiņu galvā aiz kreisās auss. Tas bija kaitinoši, bet ne sāpīgi. Man gribējās pamosties, bet miegs to neļāva.

Kad atmodos, biju viena. Šoreiz atrados zaļā, mājīgā palātā, kurā parasti tur bagātus cilvēkus. Es samulsu un instinktīvi pieskāros vietai, kur biju jutusi sāpes, un sajutu raupju rētu, kas stiepās līdz deniņiem. Uzreiz atrāvu roku un nosolījos vairs par to nedomāt. Es negribēju redzēt izskūto sānu matiem, ko biju sajutusi. Es jau tā biju raudājusi ikreiz, kad griezu matus. Šo būtu grūti sagremot.

Manu uzmanību piesaistīja rudzupuķu pušķis uz naktsgaldiņa blakus lampiņai un zīmīte no mammas. Es ieelpoju ziedu skaisto smaržu un pasniedzos pēc zīmītes, alkstot zināt, kas tajā rakstīts.

“Sveika, mīļā! Operācija bija veiksmīga, taču ilga. Kā es baidījos! Gribēju būt tev blakus, bet mani pēkšņi izsauca uz Ņujorkas modes nedēļu kā šuvēju, piesolīja naudu, kuru es nevarēju atteikt. Es zinu, ka tu mani saproti un nedusmojies. Es tevi pārpasaulīgi mīlu. Mamma.

P.S. Pie tevis bija atnācis tavs draugs Džejs- tas, pie kura biji palikusi. Izrādās, ka viņa māsa ir mana regulāra kliente, un sagadījās, ka viņa vecmāmiņa arī ir te. abi ir ļoti jauki jaunieši, saskrējāmies tepat. Kaut kā nejauši aizrunājāmies par tevi, un Džejs, izrādās, ir Elenas draugs! Puisis ļoti gribēja tevi satikt, un parunāt, taču ārsti viņam neļāva atnākt.

Īsumā, viņš lika nodot, ka zina tavu lielo noslēpumu par dubulto dzīvi, un nosauca tevi par Aspenu? Par ko viņš runāja, meitiņ, parunāsim, kad atbraukšu. Drīz Elena tev ievedīs pusdienas, veseļojies

-Mamma.”