http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lauzoties-cauri-dzivei-15dala/617672">15.daļa šeit.
‘’Kas tev noticis!?’’ viņa uztraukti pajautāja. ‘’Ak, nekas liels, tikai sagriezu roku, kamēr lauzos ārā. Viss kārtībā, neuztraucies par to. Ejam uz ezeru.’’ ‘’Labi, ejam.’’ Šoreiz pa priekšu gāju es, jo ceļu uz pludmali biju skaidri iegaumējis. Laiks arī šonakt bija ideāls, tāpēc piegāju pie ūdens un ar roku pārbraucu pa ūdens virsmu. Ūdens bija patiešām silts, tāpēc izteicu samērā interesantu piedāvājumu Samantai: ‘’Varbūt ejam peldēties? Ūdens ir ideāls.’’ ‘’Domā, ka tā ir laba ideja?’’ viņa iesmējās. ‘’Jā, nāc taču, būs jautri!’’ Novilku kurpes un pārējās drēbes, un līdz viduklim ielīdu ūdenī. Tad pagriezos un asinis burtiski apstājās – Samanta tur stāvēja gandrīz pilnīgi kaila. Kaut ko tik skaistu vēl nebiju redzējis, es vienkārši stāvēju un blenzu viņai virsū. Pēc dažām sekundēm sapratu, ko daru, un teicu, lai viņa nāk ūdenī. Manas smadzenes gandrīz vai sprāga ārā no galvas, es vispār nespēju padomāt. Viņa mani bija pilnīgi paralizējusi. Kamēr biju novērsies, Samanta bija pienākusi man klāt un stāvēja aiz muguras. Kad pagriezos, ļoti pārbijos no viņas. Samanta iesmējās un teica: ‘’Es taču saprotu, vari neko neteikt, bet mēģini būt brīvāks.’’ ‘’Ēēē, ū, nu, labi, centīšos, piedod.’’ Viņa atkal iesmējās par manu neloģisko runu, ko knapi izspiedu no mutes. Pēc dažām minūtēm jau biju kaut cik atguvis saprātu, tāpēc sākām runāties par dažādām tēmām, vēlāk jau peldējām dziļāk ezerā. Kad bijām nonākuši uz krasta pusi un jau ūdens bija man līdz vēderam, es ar rokām apņēmu Samantas vidukli un pacēlu viņu gaisā. Viņa viegli iespiedzās no negaidītā notikuma, taču tad es paspēru dažus soļus uz priekšu, palēcos un mēs abi ar blākšķi iegāzāmies ūdenī. Tam sekoja smieklu vētra, līdz mēs abi bijām izlīduši krastā un apsēdāmies uz smiltīm.
Kad abi bijām atguvušies no peldes, sākām runāt par dažādiem seniem notikumiem mūsu dzīvēs. Šodien bija pēdējā iespēja, kad varēju saņemties un pajautāt to, kāpēc vispār tāds cilvēks kā Samanta šeit atrodas. ‘’Klau, es saprotu, ka tas nav pieklājīgi, taču nevēlies pastāstīt, kāpēc tu vispār atrodies šeit?’’ Viņa izskatījās diez gan noskumusi, tāpēc sapratu, ka laikam nevajadzēja prasīt. ‘’Samanta, ja tu negribi, vari nestāst...’’ Viņa pārtrauca mani. ‘’Viss ir labi, klausies. Es izdarīju daudzas nepareizas izvēles, cilvēki man apkārt un dažādas situācijas mani noveda šeit. Es ļoti nožēloju to, ko izdarīju, bet tā vajadzēja...man nebija izvēles, ‘’ viņa nolieca savu galvu uz mana pleca. ‘’Es saprotu, ka tev ir smagi, vari neturpināt.’’ ‘’Nē, ja jau iesāku stāstīt, tad es pabeigšu,’’ viņa smagi nopūtās un turpināja, ‘’redzi, pirmās attiecības man bija ļoti neveiksmīgas. Es biju kopā ar kādu skolā populāru puisi, kas skolā un ar draugiem ir jauks, izpalīdzīgs un mīļš, bet vienatnē pārtop par īstu nezvēru. Biju kopā ar viņu vēl tikai mēnesi, līdz viņš uzstāja, ka mums vajag pārgulēt. Es to nevēlējos, taču viņš bija ļoti uzstājīgs, līdz mēs jau bijām pie viņa mājās. Viņš mani centās piespiest to darīt, bet es nevēlējos...kad viņš sāka pielietot spēku, es viņam iedūru ar skrūvgriezi, kas mētājās turpat uz grīdas,’’ Samanta sāka raudāt un nolieca savu galvu uz manām krūtīm. Viss, ko varēju darīt, bija glāstīt viņas matus un mierināt viņu. ‘’Klau, nomierinies, paskaties uz mani. Viss ir kārtībā, galvenais, ka tev ir labi. Tu darīji pareizi, tā bija aizstāvēšanās. Bet kādā veidā tu nokļuvi šeit?’’ Noslaucījusi asaras, viņa turpināja: ‘’Tā kā viņš ar draugiem bija ļoti jauks, visi viņa draugi viņu noraksturoja kā mierīgu, nosvērtu un labsirdīgu cilvēku, arī viņš pats to teica. Es tiku padarīta par vainīgu, man neviens neticēja...gluži kā tev. Es negribēju tā izdarīt, vienkārši biju ļoti nobijusies. Un mani iesvieda šeit uz gadu.’’ ‘’Man ir tik ļoti žēl, ka tā sanāca. Bet klausies, tagad tu esi šeit, ar mani, un viss ir kārtībā, neuztraucies par pagātni. Tas viss ir pagājis un aizmirsts.’’
Ieskatījos pulkstenī un secināju, ka jau ir mazliet pirms vieniem. Biju nolēmis neriskēt iet caur dežuranta būdu, tāpēc nolēmu kāpt pāri žogam. ‘’Starp citu, kas ar tavu roku?’’ iejautājās Samanta, kad jau bija nomierinājusies. ‘’Ai, nācās šoreiz rāpties pāri žogam, drāts vainīga.’’ ‘’Nāc, tūlīt palīdzēšu tev,’’ viņa paņēma mani aiz rokas un vilka sev pakaļ, līdz blakus takai, kas gāja cauri mežam, saplūca kaut kādas zāles. ‘’Saspied plaukstā, palīdzēs,’’ viņa sacīja. ‘’Paldies,’’ atbildēju. ‘’Šovakar laikam jāatvadās,’’ sacīju viņai,’’ tikai neuztraucies un nedomā par to, kas notika, labi?’’ ‘’Jā, būs labi, paldies.’’ Mēs ilgi stāvējām un lūkojāmies viens otra acīs. Viņai bija burvīgas acis, viņa pati bija burvīga. Nolēmu riskēt un noskūpstīju viņu. Tas bija apbrīnojami, patiešām. ‘’Labi, tad līdz nākamajai deju stundai,’’ es atvadījos un pagriezos.
Kad biju nonācis līdz žogam, otrpus tam izdzirdēju skaļu bļaušanu un trauksmes sirēnas. Nemanīts pārrāpos pāri pirmajam žogam, taču vārtiņi, kas veda iekš žoga iekšpuses, bija vaļā, tāpēc pa tiem arī ieskrēju. Pagaidām tur neviena nebija, tāpēc skrēju uz savu eju, taču, kā man par pārsteigumu, pamats sakustējās. Es norāvu nost zāles kušķi turošo dēli un tur līda puisis, kas man draudēja. ‘’Velns, ko jūs darāt!?’’ es iebļāvos, ‘’Kāda velna pēc jūs te esat?’’ ‘’Tu mūs būtu piečakarējis, tāpēc nolēmām rīkoties paši!’’ viņš atkliedza. Kad viņi bija izrāpušies, viņi sāka skriet uz izeju, mani paraujot līdzi: ‘’Vai nu nāc līdzi, vai būsi beigts.’’ Diemžēl nebija citas iespējas. Sāku skriet viņiem pa priekšu, tikām līdz vārtiņiem, kad priekšā izskrēja dežurants ar steku. Es, protams, apstājos, taču abi pārējie skrēja, dežurants gribēja sekot viņiem, taču es pieskrēju klāt, apķēru viņa kaklu no aizmugures. Abi nokritām zemē, es spiedu kaklu tik stipri, lai viņš atslēgtos, taču nenosmaktu, visu laiku atvainojoties. Es darīju šausmīgu lietu, es to apzinājos, bet savādāk es nevarēju. Kad dežurants vairs nekustējās, es skrēju uz būdu, kur abi pārkāpēji jau gaidīja. Man nebija laika kāpt uz galda un vērt vaļā logu, tāpēc ieskrējos, lecu un ar kāju izsitu stiklu, paspējot sagriezt kreiso roku, kas jau tā nežēlīgi sāpēja.
Kad bijām ārā, viņi bļāva: ‘’Uz kurieni tu!?’’ ‘’Vācieties prom, man ir savas darīšanas!!’’ es nokliedzos un sāku skriet uz meža pusi. Visā šajā juceklī laiks vilkās lēni, bija pagājušas vien 10 minūtes kopš izšķīrāmies ar Samantu, tāpēc es skrēju, cik spēka, lai panāktu viņu. Cik atcerējos no Andra stāstītā, meitenēm līdz zēnu ēkai bija jāiet aptuveni 20 minūtes, tāpēc vēl bija iespēja, ka es paspēšu. Skrēju, līdz vairs nespēju paelpot, taču turpināju skriet. Un priekšā redzēju stāvu – tā noteikti bija Samanta. Es kliedzu, pats nesapratu, kas nāca no manas mutes, taču viņa pagriezās un sāka skriet uz manu pusi. Es nokritu zemē, jo nespēju paelpot. Samanta pieskrēja klāt, bļaudama: ‘’Kas noticis, kas ar tevi? Runā, kas ir!?’’ ‘’Es, es...viņi atrada...viņi izrāpās, mēs bēgām...skrēju...’’ Vairs nespēju bilst ne vārda no lielās piepūles. Kustēšanās, domāšana un elpošana sāpēja, taču bija kaut kas jādara...
