http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-8/740943
DEMETRA.
Es viņu redzēju. Viņš likās man tik savādi pazīstams.Es raudzījos viņa melni brūnajās acīs un viņš raudzījās manējās.Es pieliku roku pie stikla, vēloties,kaut tas spētu izgaist un robežas starp mums izjuktu.Mani kaut kas pie viņa nepārvarami piesaistīja. Es atkāpos. Brūnganais vilks samiedza acis un skaļi iegaudojās. Viņa gaudošanu dzirdēju vēl ilgu laiku pēc tam. Atvēru vaļā logu un, nočukstējusi: - Pagaidi, lūdzu tevi, pagaidi, - steidzos uzvilkt drēbes un steigties pie mana vilka. Es jutu, vienkārši jutu, ka viņš ir mans. Viņš nebaidījās no manis un es nebijos viņa. Tāpat man likās – viņš saprata manus čukstus.
Es uzrāvu pirmās tīrās drēbes, kas stāvēja skapī un steidzos lejā. Naktis šeit bija aukstas un tāda gadalaika kā rudens šeit praktiski nebija, rudenīgs laiks pieturējās apmēram nedēļu, tad iestājās aukstums ar sniegu, ledu un lāstekām. Nevēlējos salt,tāpēc ātri uzrausu sev virsū silto jaku. Šarlotei atkal bija naktsmaiņa, un mamma no tām pārnāca tikai pret rītu. Nebiju skatījusies pulkstenī, bet domāju, ka ir nedaudz pāri četriem rītā. Patiesību sakot, man bija pilnīgi vienalga. Labi, ka nākamajā rītā bija brīvs un nebija jāiet uz skolu – skolotājiem bija kaut kādi mācīšanas kursi. Es iemetu jakas kabatā telefonu , paķēru atslēgas un, aizcirtusi durvis, izskrēju ārā. Vēsais un dzestrais gaiss ķērās man kaklā,un es pūtu garaiņus, noskatoties,kā tie pazūd tumšajās debesīs. Lielām, biezām pārslām sniga sniegs, un es stāvēju, uz to skatoties. Man bija bail spert savu kāju un iet uz priekšu, jo manu kedu nospiedumi sniegā izbojātu brīnumaini ziemīgo sniega ainavu. Viss,kas bija skaists un lika elpai aizrauties, vienmēr bija lemts iznīcībai. Tas mira, zaudēdams savu skaistuma spēku,spēku,kurš bija tik stiprs,ka spēja ielauzties katrā visapslēptākajā, tumšām domām un vārdiem pakļautā stūrītī.
Tas ielauzās, atstādams aiz sevis ilgi paliekošas sekas – ilgas, atmiņas un nepiepildījuma sajūtu. Tā liek tiekties uz priekšu, meklēt iecerēto, to atrast, un tikai tavā izvēlē bija – atstāt to citiem par prieku vai iznīcināt. Visskumjākais bija tas,ka visbiežāk viss skaistais mira.Un tieši no cilvēka rokas. Es nopūtos, un balts garaiņu mutulis pacēlās augšup , tuvojoties debesīm. Pacēlu skatu uz augšu un redzēju, kā tālumā jau redzams pavisam neliels gaišāks stūrītis.
- Drīz būs ausma. Paliec.. vismaz līdz ausmai. – nočukstēju, skatoties uz vilku,kas stāvēja pāris metrus tālāk no manis,koku ieskauts. Viņš pielieca galvu,un man likās,ka viņš sapratis manu teikto.Es noriju kamolu kaklā, ieelpoju un neveikli spēru pirmo soli uz priekšu. Sniegs saglabāja manu pēdu nospiedumus.
- Pie velna,būs jauns sniegs. – nodomāju un steidzos pie vilka. Viņš, redzot, ka strauji tuvojos, spēra soli atpakaļ.
- Pagaidi! Es tev pāri nedarīšu!Man nav bail no tevis.. un tev arī nav. – mierinoši pastiepu roku, vēstot, ka nenāku darīt viņam pāri. Viņš paklausīja un atgriezās tai pat vietā, kur bija stāvējis un nolika galvu uz ķepām. Es uzmanīgi pieliecos viņam blakus un noglāstīju viņa kažoku. Viņš aizmiedza acis un nožāvājās. Es glaudīju viņa kažoku. Tas bija tik mīksts un pūkains, nekad iepriekš vēl nebiju nekam līdzīgam pieskārusies. Es zināju,ka viņš man neko nenodarīs. Mūs acīmredzot vienoja kāda neredzama saikne. Es pati brīnījos par sevi – normālos apstākļos es to nebūtu darījusi pat tad,ja kāds man piesolītu naudu par to, ka esmu tik tuvu blakus milzīgam vilkam.
Man patika atrasties ar viņu kopā. Klusums bija dziedējošs.Esot ar viņu,es aizmirsu visas rūpes. Aizmirsu pēdējo strīdu ar Šarloti, aizmirsu, ka skumstu pēc vecajiem draugiem . Es aizmirsu visu. Laiks apstājās. Es noliecu galvu, atbalstot to pret viņa muguru un dzirdēju viņa sirdi pukstam.
- Mūsu sirdis pukst vienā ritmā. – nočukstēju un aizmiedzu acis ciet. Nākamajā mirklī es uzliku sav roku uz viņa ķepas un redzēju, cik tā liela. Tā gandrīz pusotru reizi pārsniedza manas plaukstas lielumu. Man caur plaukstai izskrēja cauri svelmains siltums un notirpa roka. Es nespēju kādu laiku to pakustināt, bet pieļāvu, ka tas saistīts ar aukstumu. Pēc laika,kad atkal atvēru acis, redzēju, ka jau ir kļuvis gaišāks – ausma kuru katru mirkli tuvojās. Pacēlu plaukstas virspusi un man aizrāvās elpa – plaukstas vidū man bija melns punktiņš, līdzīgs dzimumzīmei, bet daudz lielāks. Arī vilks pakustināja savu plaukstu, un atklājās, ka viņam ir tāda pati. Es pietrausos kājās,nesaprasdama, kas noticis. Vilks iegaudojās un pazuda mežā, atstājot mani vienu.
KEILEBS.
Tas sāk notikt. Es nevaru to pieļaut. Tas būs briesmīgi. Man viņu vajag, bet es nespēju. Man jāpazūd. Piedod. Piedod.PIEDOD.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-10/741956
