http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-9/741849
10 daļa, juhū : ))
Man jums uzradies jautājums – kāpēc man pēdējā laikā ir tik maz plusiņu? Jūs vairs nelasāt,jo jums stāsts vairs nepatīk? Es zinu, ka nerakstu ļoti bieži,bet pēdējā laikā es daļas esmu likusi daudz biežāk! Ir ļoti skumji, ka sākumā man bija 200 + , bet tagad es ar mokām knapi 80 savācu.. ;( es rakstu, lai iepriecinātu jūs un arī pati sevi, bet man laikam nesanāk. :(( Ceru,ka sapratāt. : (((
Patīkamu lasīšanu. :)
KEILEBS.
Es viņai biju pieķēries. Ja viņa man lūgtu ko izdarīt, es to izdarītu. Es izdarīšu visu,lai viņa būtu laimīga, viņai pašai to nezinot.Man bija jāizvairās no viņas,bet es to nespēju. Es jutos tā,it kā būtu narkomāns,kas atkarīgs no heroīna un viņa būtu vienīgā deva visā pasaulē. Vienīgā. Unikālā. Neatkārtojamā. Man vajadzīgā. Viņa bija jāsaudzē. Pasaulē, kur ik uz stūra uzglūn briesmas,tu nekad nevarēji būt drošs. Mans pienākums bija viņu nosargāt, pašam palikt tumsā slēpjoties.
Es to vēlējos. Es ļoti gribēju būt stiprs un izturēt spiedienu. Nespēju.Es nepretošos pretī. Ja reiz man tas lemts, es savu laimi garām nepalaidīšu.
DEMETRA.
Es atgriezos mājās,pārdomu pilna. Sākumā nesapratu,kāpēc vilks tā sabijās un aizskrēja prom.Uztaisiīju sev siltas Greenfield tējas krūzi, lai sasildītos,jo miegs tobrīd man vēl nenāca,un nosēdos pie loga, sildīdama kā rokas,tā arī ķermeni, dzerot tēju un ļaujot sevī ieplūst kofeīnam. Es skatījos uz debesīm,kurās melno tumsu nomainīja gaisma un austoša saule. Tomēr pagaidām lielāko daļu debess vēl klāja tumsa. Laiku pa laikam mājai garām uz meža pusi nolidoja kāds putns, un tumsā tie izskatījās skaisti. Biedējoši skaisti. Es sēdēju pie virtuves loga pilnīgā tumsā,un man negribējās slēgt iekšā gaismu. Šķita,ka tas,kas notika pirms pāris minūtēm,bija tikai sapnis un tas,ka ieslēgšu gaismu,izjauks manu sapni,atstājot tikai paliekošas atmiņas. Tomēr tas bija labāk par neko.Es vēl ilgi nosēdēju pie loga, veroties uz vietu,kur pirmoreiz redzēju savu vilku. Kad debesis jau bija pilnīgi gaišas, pulkstenis telefonā rādīja pusastoņus, tēja bija kļuvusi auksta un es biju spiesta saviebties,jo saules stari spīdēja man acīs, es nolēmu iet gulēt. Arlabunakti, Demetra.
***
Kad es pamodos,sienaspulkstenis manā istabā rādīja pusčetrus dienā. Nebija brīnums,ka tik ilgi nogulēju,jo aizgāju gulēt ,kad jau bija rīts.Es ieeju dušā un nolemju sev izmazgāt arī matus. Kad esmu to izdarījusi, pieeju pie skapja un meklēju ko velkamu mugurā. Neskatoties uz to,ka māja ir silta un istabas termometrs rāda divdesmit grādu, es nodrebinos. Vienmēr esmu bijusi salīga. Nolemju uzvilkt sev melnu džemperi ar vilku uz tā. Savādi – mani jau no bērnības ir saistījuši vilki. Šis ir mans vismīļākais džemperis. Tas ir ļoti silts un zīmējums uz tā man ļoti patīk. Tas man liek justies pārliecinātai par sevi. Apakšā uzvilku siltus, biezus legingus, kedas un nokāpu lejā.
- Savādi, kāpēc te ir tik kluss? – nomurmināju. Aizstaigāju uz Šarlotes istabu, bet viņu pašu nekur nemanīja. Atgriezos virtuvē. Uz ledusskapja pamanīju zīmīti no mātes,ka tā aizbraukusi kaut kādā darījumu braucienā noslēgt ļoti svarīgu līgumu uz vietu, kuras nosaukums bija pārāk grūts, lai to izrunātu. Vieta acīmredzot atradās tālu no šejienes,jo māte rakstīja,ka atpakaļ būs tikai pēc pusotras nedēļas. Loģiski – ja viņai bija iespēja atrasties kādā no lielajām darījumu metropolēm.tad viņa laiku nekavēja veltīgi un pie reizes atpūtās, iepirkās un vienkārši relaksējās no apkārtējās pasaules,kamēr es tupēju viena pati lielā mājā aukstumā. Nu nekas, arī šeit ir daudz kā laba, piemēram, to,ko es pieredzēju vakar, vai, pareizāk sakot, šorīt no rīta, nevar pieredzēt nevienā pasaules valstī , samaksājot nez cik lielu naudu. Tas bija iespējams tikai te, un arī tagad es nebiju īsti pārliecināta, vai redzētais un tik spilgti atmiņā palikušais nav tikai sapnis. Vienīgais, kas liecināja par to, ka neesmu nosapņojusi, bija brūnais plankums manas kreisās plaukstas vidū.
Es atkal uzsildīju tēju , paķēru banānu un uzcepu sev omleti ar maizītēm. Kad viss bija gatavs, ieslēdzu virtuvē televizoru,noliku sev priekšā ēdienu un izstiepu sev priekšā roku, pētot to. Ja ieskatījās dziļāk, likās, ka plankums veido kādu mazu, nelielu dzīvnieciņu – kaķīti vai tīģerīti.
- Varbūt man tā tikai liekas un es jau sāku murgot, uzdodot vēlmes par īstenību. – noburkšķēju un ķēros klāt pie savu vēlo brokastu, kas citam jau sen būtu pusdienu, ēšanas. Pēc tam,kad biju paēdusi, nomazgāju traukus. Mājasdarbi man jau bija izdarīti, neskatoties uz to, ka skola bija tikai pēc trim dienām. Visus sociālos tīklus es jau biju izčekojusi, pa televizoru nebija interesantu pārraižu – bija salkano vācu un turku mīlestības seriālu laiks,un grāmatas lasīt man negribējās.Pēkšņi es izdomāju, ko vēlos darīt. Ideja bija diezgan impulsīva un riskanta, taču nekā labāka,ko darīt, man tāpat nebija. Izlēmu, ka iziešu pastaigāties un varbūt sameklēšu, uz kurieni aizskrēja mans vilks.
Uzģērbu biezos zābakus un jaku, neaizmirsu arī par ausaini un cimdiem. Telefonu ieslidināju jakas kabatā, turpat ieliku arī mājas atslēgas un devos ārā.
Īpaši daudz sniega nebija nācis klāt,tāpēc man nebija problēmu saskatīt mana vilka pēdas. Es devos diezgan ātrā solī,jo sals knieba vaigos. Pats nepatīkamākais bija tas,ka vilks, pēc pēdām spriežot, meta diezgan lielus rinķus un ātri varēja nojukt no takas.Kad vismaz piecpadsmit minūtes biju sekojusi pēdām, es sapratu, ka esmu apmaldījusies un diezgan pamatīgi. Griezos atpakaļ,cerēdama,ka tā tikšu atpakaļ, bet, kā par nelaimi, jau bija satumsis, un es neredzēju, kur iepriekš esmu gājusi. Man sākās viegla panika.
- Mieru, tikai mieru, Demetra. Viss būs kārtībā. Ieelpa,izelpa. Ieelpa, izelpa. – es centos sev klusi skandināt, lai nomierinātos. Taču man nekas nesanāca. Galvā visu laiku līda domas,ka šeit, iespējams, mitinās lāči vai vilki, kas nemaz nav draudzīgi. Turklāt es jau biju nostaigājusi pietiekamu gabalu, un man sāka gribēties ēst. Es nonācu līdz kādam lielam, resnam kokam, kuram blakus bija soliņš. Es notīrīju no tā sniegu un atspiedos pret koku. Man bija auksti, bet es neko nevarēju padarīt – ja es staigātu, es apmaldītos vēl vairāk. Turklāt es biju ļoti nogurusi, un iespēja,ka es varētu nosalt, bija daudz lielāka. Atcerējos, ka man somā bija telefons. Ieslēdzu mobilos datus un atvēru navigāciju cerībā, ka tā mani izvedīs ārā. Taču šobrīd visi bija pret mani sazvērējušies – man bija palikuši tikai divi megabaiti, kas nozīmēja to, ka es tūlīt palikšu bez mobilā interneta un kartes viena pati mežā, kā arī šeit nebija zonas, kas nozīmēja to, ka es nevaru nevienam pazvanīt. Pat ja es to varētu, es nemācētu pastāstīt, kur es atrodos. Turklāt es nebiju paspējusi atjaunināt navigāciju telefonā, un ierobežotās interneta piekļuves dēļ telefons rādīja, ka esmu kaut kur Āfrikā.
- Nolādēts. – nomurmināju un, izslēgusi mobilos datus, iebāzu telefonu kabatā. Es bezspēkā atvēru acis un pēdējais, ko spēju nodomāt, bija:
- Malacis, Demetra. Te laikam beidzas tava dzīve. Es gan biju cerējusi, ka nomiršu kaut nedaudz cēlākā veidā. – un mana galva ļengani atspiedās pret koku.
***
Nezinu, cik ilgi es tā biju gulējusi, varbūt pat bijusi bezsamaņā, bet pamodos no tā, ka mana kreisā roka vietā, kur vakar bija parādījies brūnais plankums, neciešami svila. Es to kratīju un kratīju, bet tā nebeidza svilt. Es pat rokai uzmetu virsū sniega kaudzīti, bet roka sāka svilt vēl vairāk.
- Lieliski, pilnai laimei man vajadzēja tikai to. – es noburkšķēju un sadzirdēju, ka aiz krūmiem kaut kas nočab.Es strauji pietrausos kājās un nedaudz atkāpos. Liels bija mans pārsteigums, kad es tur ieraudzīju Keilebu.
- Keileb?!? Ko tu šeit dari? – es jautāju, strauji izelpojot.
- To pašu jautājumu es varētu pajautāt arī tev. – viņš smīnot atbildēja.
- Es.. es dzīvoju tepat blakus, meža vienā malā. Izlēmu pastaigāties un apmaldījos. – apmulsu. Neiešu jau stāstīt savam klasesbiedram, ka meklēju vilku. Tad jau varu mājās nedoties, bet gan taisnā ceļā uz psihoneiroloģisko slimnīcu. – Bet tu pats? –
- Es katru vakaru skrienu pa mežu.Es arī dzīvoju tepat, tikai meža otrā malā. – viņa atbilde bija lakoniska.
- Skaidrs. – mans ķermenis bija pietiekami ilgi pavadījis salā, un es jutos slikti. Man reiba galva un jutu, kā mani pirksti salst, neskatoties uz to, ka mana kreisā roka svilst. Jutu, ka ja vēl ilgi stāvēšu kājās, noteikti atkal atslēgšos, tāpēc atkal apsēdos un nokāru galvu. Ieelpoju vēso gaisu, vēloties, kaut man vienreiz beigtu sāpēt galva un nebūtu tik nežēlīgi auksts. Keilebs to pamanīja.
- Tev ir slikti? – viņš apvaicājās.
- Nē, es tikai tāpat jau vairāk kā stundu sēžu, vēloties,kaut es nenoģībtu un no aukstuma nenosaltu. – noburkšķēju, izsaucot puisim smieklus.Tie bija klusi, bet skanīgi, zvārgulīšiem līdzīgi. Es nekad nebiju dzirdējusi tādus smieklus.
- Tu jau izskaties pavisam slikti. Nāc, aizvedīšu tevi mājās. – viņš teica un pastiepa man roku. Vienu mirkli man likās, ka redzu uz puiša rokas tādu pašu plankumu kā man, bet nolēmu neko neteikt. Varbūt man tikai izlicies. Es satvēru puiša roku, atbalstījos pret viņu, un mēs lēnām uzsākām iet.
- Kā tu vispār zini, kur iet? – es jautāju.
- Es šeit dzīvoju jau kopš dzimšanas. Esmu gājis skautos, un tēvs man lika iemācīties šī apvidus karti, lai es nenomaldos – lai tiktu mājās, man jāiet cauri mežam. – viņš paskaidroja.
- Skaidrs. –atbildēju.Lai kliedētu klusumu starp mums, es uzdevu puisim daudz dažādu jautājumu, uz kuriem viņš arī bez minstināšanās atbildēja. Atklājās, ka mums sakrīt gaume dažādās lietās, un es nesapratu, kāpēc klasesbiedri skatījās uz Keilebu ar aizdomām. Man viņš nepavisam nelikās savāds, bet gan ar viņu bija interesanti.Turklāt mani visu laiku nepameta sajūta, ka esam redzējušies jau sen, kādu laiku iepriekš, nevis tikai tagad, skolai sākoties.Un viņam pašam arī nebija ne vainas –viņš bija diezgan izskatīgs.
- Demetra, ko tu te sadomājies? Tu viņam nekad nevarētu patikt! – es sevi norāju.
Tajā mirklī, kad es starp priedēm redzēju pavīdam savu māju, es biju gatava kliegt no prieka pa visu mežu.
- Ak Dievs, Keileb, liels tev paldies, ja nebūtu tevis, es tur būtu nosalusi.Es jau gatavojos uz visļaunāko. – iesmējos.
- Nu jā, spriežot pēc tā, kāda tu izskatījies,kad tevi satiku, tu esi viena pati mežā pavadījusi sēžot vismaz stundu, ja ne pat vairāk. Es tev ieteiktu tagad būt uzmanīgai, ja nevēlies saslimt ar plaušu karsoni. – viņš piemetināja, un mēs jau bijām pienākuši pie durvīm.
- Nāc droši iekšā, - es teicu, ieslēgdama priekšnamā gaismu. – Ir pārāk tumšs, auksts un vēls, lai tu dotos prom. – labi, ka tajā mirklī es biju pagriezusies ar viņu pret muguru, jo es biju nosarkusi. Iesoļoju virtuvē un uzliku tēju vārīties. Keilebs apsēdās pie galda.
- Neiebilsti, ja ieslēgšu televizoru? – viņš jautāja.
- Protams, nē. Kādu tēju tu vēlies?Melno vai zaļo? – jautāju.
- Melno. – viņš klusi atbildēja.
Kad ūdens bija uzvārījies, es iedevu puisim tēju un apsēdos viņam blakus.Mirkli valdīja klusums, kuu piepildīja televizora filmas blarkšķēšana un tējas krūžu celšana un nolikšana.Es noliku savu krūzi uz galda un pamanīju, ka Keilebam uz labās rokas ir tāds pats plankums kā man.
- Tev arī ir tāds pats plankums kā man? – pārsteigta iesaucos
- Uz labās rokas? – viņš nopūtās.
- Jā.Man tāds tagad ir uz kreisās. – pavēru plaukstu tā, lai viņš to redzētu.
- Tagad? – viņš atjautāja.
` - Jā. Tas parādījās vakar. Pareizāk sakot, šodien ap četriem rītā. – nosarku. Viņš arī neko vairāk nejautāja, un es biju pārliecināta, kāpēc viņš vairāk nejautā.
- Kā lai tev to pasaka.. – viņš nopūtās.
- Vienkārši saki. Viss būs labi. – es viņu iedrošināju.
` - Tu esi mana Likteņa Iezīmētā. – viņš noteica un ieskatījās man acīs. Mūsu skatieni sastapās, un es sajutu savu sirdi pukstam straujāk. Mēs abi paliecāmies tuvāk, un viņš mani noskūpstīja. Es aizvēru acis un sajutu taureņus izskrienam cauri visam ķermenim, un mana roka beidzot beidza svilt.
ŠI IR VISU LAIKU GARĀKĀ DAĻA, KURU JELKAD ESMU UZRAKSTĪJUSI - 1901 VĀRDI!!!! :)))
Būšu priecīga sagaidīt kritiku un ieteikumus :)
_______________
Arī anonīmi spoki var likt plusus :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-11/741983
