Ķēdēs (1)14

Galīgi aizelsusies, pēc sporta iegāju ģērbtuvēs un atslīgu pret vēso flīžu sienu, kas šķita kā paradīze. Piespiedu arī delmus pie flīzēm un aizvēru acis. Es, iespējams, mazliet pārcentos, taču Artūra klātbūtne manī radīja stresu. Pirmkārt, viņš zināja, ka es neesmu vidusskolniece, un ka dokumenti, ko esmu iesniegusi, ir viltoti. Otrkārt, viņš zināja manu-mūsu- noslēpumu, un līdz ar viņu atgriezās visas negatīvās un pozitīvās atmiņas. Es ar dūri iesitu pa flīzi. Nu kāpēc? Kāpēc tu atgriezies tieši tagad, kad esmu sākusi atgūt to, ko zaudēju? Kāpēc?

-Laura,- klasesbiedrene Evita, viena no jaukākajiem cilvēkiem, ko pazinu,  uzlika roku man uz pleca,- Vai tev viss ir labi? Tev ir ļoti karsta āda.

-Es.. pārkarsu..- elsojot sacīju un lēnām pagriezu galvu pret viņu,- Vai tev ir ūdens?

-Tūlīt iedošu,- Evita sacīja un piegāja pie savas somas,- Vai tev nevajag medmāsiņas palīdzību? Varbūt spiediens vai kaut kas tāds?

-Viss būs labi,- es atteicu un atšļuku pret sienu, un apsēdos uz koka soliņa. Draudzene iedeva man padzerties un es pirmām kārtām apslacīju lūpas, un tad padzēros malciņu, kas patīkami atveldzēja. Taču man bija kauns izdzert meitenei visu ūdeni un es nelabprātīgi atdevu pudeli viņai atpakaļ.- Paldies liels.

Evita aizdomīgi samiedza acis, taču paņēma pudeli,- Nav par ko,- meitene atteica,- Tiešām nevēlējies vēl?- viņa bažīgi jautāja. Papurināju galvu un sāku siet vaļā botes šņores. Taisnību sakot, man ļoti gribējās dzert, taču maks bija skapītī un skolas izlietņu ūdens garšoja briesmīgi. Un prasīt man arī negribējās, jo kautrējos. Tas arī izskatītos dīvaini, Evitai atdevu pudeli pēc “mutītes” un tagad prasu citiem. Domās noskurinājos. Nē, es pacietīšos. Tas vienkārši ir nervu dēļ.

Novilku kreklu un noslaucīju ādu ar to, juzdama nepatīkamu sajūtu pret karsto ādu ar berzi. Taču pacietos un noslaucīju seju. Kad noņēmu kreklu no sejas, mans skatiens sastapās ar Evitas skatienu. Meitene saknieba lūpas, nošūpoja galvu un paņēma kreklu no manis. Tad paņēma savu ūdens pudeli un izlēja tās saturu uz krekla un pameta man nu jau vēso, smagnējo audumu man. Kolīdz vēsums skāra ādu, es jutu, kā āda nomierinās, un arī pati kļuvu mierīgāka.

-Paldies,- es Evitai sacīju un meitene atbildēja ar smaidu. Viņa paņēma savu somu un devās uz nākamo stundu, kamēr es noslaucīju seju un lēnā garā saģērbos, kamēr ģērbtuvē ienāca pārējās meitenes. Es joprojām nejutos pārāk labi, taču saņēmu sevi rokās, un jau devos uz skapīšiem , lai paņemtu maku, kad mani aizturēja cilvēks, kurš stāvēja pie zāles durvīm un mani gaidīja, joprojām būdams ģērbies sporta drēbēs. Artūrs. Viņa seja bija nopietni, melnie mati sajaukti pēc sporta un lāzera zilās acis izskatījās.. nogurušas.

-Tev nevajag medmāsu?- vīrietis bažīgi jautāja, aplikdams rokas man apkārt. Es patiešām jutos vāja, taču viss, kas man bija prātā, bija tikt pēc ūdens un tālāk prom no Artūra un problēmām. Es papurināju galvu, taču viņš nerimās,- Laura, tev ir muskuļu trīce, tu esi bāla un ļoti, ļoti karsta. Tev vajag atgulties. Nāc.

-Man vienkārši gribas dzert,- es atcirtu un izrāvos viņam no rokām,- Es biju ceļā uz skapīšiem pēc maka, bet tu mani turi, un liec man kavēt stundu!

-Tu jau skolu pabeidzi vienreiz,- Artūrs mierīgi sacīja,- Reiz tev tas nesagādāja problēmas.

-Bet tagad es cenšos labot pagātni, skaidrs?- es centos ieturēt stingru toni, taču man sāka reibt galva, un zvanīt ausīs.- Man ir jāiet uz stundu.. bioloģija..

-Nekur tu neiesi.- Artūrs sacīja un, man nejautājot atļauju, pacēla mani uz rokām un nesa uz medmāsiņas kabinetu, kad man pa ceļam uzmetās tumšs gar acīm un es neko nesapratu. Tikai to, ka beidzot es jutos labi.

Man likās, ka esmu gulējusi pāris stundas, kad atvēru acis un jutu kaut ko aukstu un kvadrātainu sev uz pieres. Noņēmu ledus kompresi no pieres un uzliku to uz tumbiņas sev blakus. Es jutu, ka telpā smaržo pēc ceriņiem, un kaut kur bija atvērts logs. Izberzēju acis un piecēlos sēdus. Atceros, ka Artūrs bija mani atnesis pie māsiņas uz kabinetu.

Kā nu ne, es te nekad nebiju bijusi, tāpēc arī apstulbu. Pašlaik, laikam, atrados atpūtas istabā, ko rotāja dzeltenas sienas ar brūnām, vienkāršām mēbelēm, logu, vairākiem stikla skapjiem ar dažādiem medikamentiem un vienu padomju laika ledusskapi, kas klusi dūca savā nodabā.

Tikai tagad atskārtu, ka manas drēbes ir salocītas uz gultas malas, un, uzmetusi skatienu sev, aptvēru, ka esmu puskaila, un vienīgais, kas mani nosedza, bija pleds. Uzmetu bijīgu skatienu durvīm, cerībā, ka tās ir slēgtas, un ka neviens mani nav redzējis tādā situācijā.

Juzdamās daudz labāk, izkāpu no gultas, sapinu matus bizē, uzvilku drēbes un atradu pudeli citronu ūdens uz galda, ko nekavējoties izdzēru. Atradu arī savu somu un pamanīju, ka pulkstens ir 15:17. Stundas jau sen bija beigušās un es biju nokavējusi autobusu mājās. Lieliski.

Izgāju no atpūtas telpas un atradu medmāsu sēžam savā kabinetā pie apaļa galda, uz kura bija portatīvais dators, un nobrīnījos, cik viņa ir jauna. Sievietei bija skaisti, rudi mati un olīvkrāsas āda. Baltais halāts lika viņai izskatīties kā ārstei no filmas. Nezinu, kāpēc mani tas pārsteidza, taču nolēmu sākt ar būtiskāko.

-Sveiki,- es sasveicinājos un sieviete pacēla acis no datora monitora,- Es ļoti atvainojos, ka..

Bet viņa mani pārtrauca pusvārdā,- Vai tu jūties labi? Galva nereibst?

Es mirkli apdomāj viņas vārdus un pamāju ar galvu.- Es jūtos daudz labāk.- es paspēru pāris soļus viņai tuvāk un apsēdos iepretim pie galda,- Es tikai nesaprotu, kas notika?

-Tev bija pamatīga dehidratācija. Tas ir, tev organismā trūka ūdens. Sākās halucinācijas, muskuļu spazmas un tā tālāk. Otrais, tu pārkarsi un pārcenties, bērns.- sieviete runāja mierīgā, patīkamā tonī, un man šķita, ka viņa ir kaut kur redzēta,- Treškārt, tev bija trūcis miega un enerģijas. Tāpēc tagad dodies mājās, pārģērbies vieglā apģērbā un kārtīgi paēd. Tavam organismam nepieciešami vitamīni.- viņa piebilda un ielūkojās datorā.- Vai man informēt tavus vecākus vēlreiz?

-Nē, ne,- es dedzīgi iesaucos,- Nē, nebūs tam vajadzības. Nevajag viņus satraukt.

-Nu labi,- ārste nepārliecinoši sacīja.- Tad nu ļaušu tev iet. Un dzer daudz ūdens.

-Daudz ūdens. Sapratu.-

-Un izvēdini istabu. Lai ir maksimāli vēss. Un apģērbies tā, lai āda elpo.-

-Paldies.- es pateicos un izgāju pa durvīm, kur neviena vairs pie zāles nebija. Sakārtoju somu uz plecu un devos uz skapīšiem, kas atradās tepat ap stūri. Tas bija savādi, būt skolā, kad tik daudzi jau bija devušies mājās, taču arī tas atviegloja elpošanu. Atradu savu skapīti un to atslēdzu, prātodama par to, kādas rīt ir stundas, kad pamanīju skapītī iemestu zīmīti.

“Un atkal es tevi nesagaidīju. Piedod. Artūrs.”