Rinalds
-Es pazīstu gan Gustu, kurš spēlē hokeju, gan Rinaldu, kurš Gustam ir labs draugs. Tā ir sakritība vai tie ir tie paši cilvēki, kurus es tiešām pazīstu? Man 15:00, pie Durbes pils jāsatiekas ar Rinaldu.
-Es nezinu ko teikt! Varam vienīgi paprasīt viņiem abiem, kā tur ir. Skat, man ļoti patīk šis tavs violetais adītais džemperītis un šis sudrabotās bikses, drīkst šos ņemt?
-Jā, droši ņem! Es jau esmu izlēmusi, ko vilkšu!
-Un ko tu vilksi, ja drīkst zināt?
-Baltu krekliņu, pa virsu puķaino žaketi un melnās džinsas. Vai palīdzēsi man matus saspraust?
-Jā, protams, bet tev jāpasteidzas, laiks ir paskrējis un tev ir atlikušas vien četrdesmit minūtes.
-Labi, labi! Es esmu tik uztraukusies. Šodien skudriņas un taureņi uz vienas rokas! – pasmaidīju Margai.
Es ātri uzvilku iepriekš nosauktās drēbes, kārtīgi izķēmmēju savus matus un ļāvu Margai tos saspraust uz augšu. Es paķēru skropstu tušu un ar to uzlaboju savu skropstu garumu uz izteiksmīgumu. Atcerējos arī uzkrāsot maigi rozā lūpu spīdumu.
-Tu esi skaista!
-Es viņam patikšu?
-Tu jau viņam tagad patīc!
Es nosarku un atkal iekņudējās vēderā.
-Paldies! – es apskāvu Margu.
-Lai veicas! Varu saderēt, ka tu viņa sirdi jau esi iekarojusi!
-Paldies! Nu, nu nemulsini mani! – pasmaidīju un skrēju lejā, lai uzvilktu mazos zābaciņus, ārā ir pārāk silts, lai vilktu mēteli, tāpēc izvēlējos vilkt vienkāršu pavasara jaku. Man bija atlikušas vēl divdesmit minūtes. Līdz Durbes pilij no manām mājām bija tieši tik ilgs gājiens. Tāpēc es steidzos vēl vairāk, lai nekavētu. Nobļāvu visiem čau un aizgāju. Es gāju raitā solī, jutu, ka man novibrē telefons. Sms no Rinalda: „Es ceru, ka daiļā jaunkundze ieradīsies, lai varu iekarot viņas sirdi!” Man šķita, ka tā jau ir iekarota. Es aiz sajūsmas atkal nevarēju savaldīt savus sejas muskuļus smaidot. Es steidzos, ļoti. Līdz biju galā. Redzēju, ka tur stāvēja Rinalds. Viņam rokās bija sarkanas rozes. Daudz sarkanu rožu.
-Sveika! Tu izskaties apburoši! Lūdzu, tas tev! – Rinalds man sniedza puķes, ātri uzspiežot buču uz vaiga.
-Sveiks! Pateicos, tās ir satriecoši skaistas! – es biju nosarkusi, tik sarkana kā rozes.
-Vēlies iedzert kafiju vai tēju un parunāt?
-Es tik tiešām neatteiktos!
-Paldies, ka tu atnāci! – Rinalds ar savu smaidu valdzināja vien.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-9/636405">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kadas-meitenes-stasts-9/636405
