http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-1/719559
Piektdiena, 2013.gada 27.decembris
- Ko lai es šodien velku mugurā? - jautāju savai dzīvokļa biedrenei Džeidai, kura jau vakar zināja, ka vilks nesen nopirkto spilgti zilo kleitu, kas atkailināja viņas plecus, tomēr pleci nebija pārāk redzami, jo tos nosedza draudzenes garās blondās matu šķipsnas. Viņa izskatījās kā no modes žurnāla vāka. Krāsainās kontaktlēcas, ko viņa nēsāja, tikai izcēla draudzenes acis. Viņas acīs šobrīd varēja iegrimt, un to Džeida lieliski apzinājās. Kontaktlēcas bija zilas, bet ne pārspīlēti, jo likās, ka tā ir viņas dabīgā acu krāsa.
- Kā ir ar tavu sarkano kleitu? - Džeida painteresējās, - Manuprāt, uz darba ballīti tu to vēl neesi vilkusi, - viņa piebilda, - Un neviens no darba tevi tajā arī nav vēl redzējis, - viņai bija svarīgi, lai kolēģi nekad šādos saviesīgos pasākumos Džeidu neredz vienā un tajā pašā tērpā, tieši tāpēc viņas skapis jau lūza no pārpilnības.
- Es negribu sarkano, - atzinos, - Man gribās kādu neitrālāku toni, - sarkanā bija pārāk spilgta krāsa, un es šodien nevēlējos tikt pamanīta. Tikko bija beigušies Ziemassvētki un pēc tādiem svētkiem, vēlējos vēl mazliet atpūsties, tomēr priekšnieks nolēma, ka šogad Ziemassvētku pasākums darbā būs tieši divdesmit septītajā decembrī, nevis nedēļu ātrāk kā tas bija vairums uzņēmumos. Mums vienmēr bija jābūt savādākiem, jo to taču prasīja mūsu darbības sfēra.
- Tikai nesaki, ka tu atkal vilksi melno kleitu, - Džeidai riebās melnā krāsa un viņa vienmēr lūdza, lai izvēlos kādu citu toni. Melnais esot nomācošs tonis un der tikai bērēm. Tikai es tā neuzskatīju, jo man skapī bija daudz skaistu apģērbu šajā krāsā un man tas patika, īpaši, kad kombinēju ar kādu spilgtāku toni.
- Melno pataupīšu vecgada vakaram, - kaitināju draudzeni, - Esmu dzirdējusi kā četrpadsmitais gads neko labu nesola, tāpēc sagaidīšu sēru tērpā, - jokojot piebildu.
- Tā jokot nedrīkst, - Džeida mani norāja.
- Reizēm drīkst, - parādot mēli atteicu.
- Beidz mēdīties un domā, ko vilkt mugurā, - draudzene mani mīļi norāja.
- Man vienkārši nav ko vilkt mugurā, - apsēžoties gultā pretī savam atvērtajam skapim, truli skatījos tā saturā.
- Nestāsti muļķības, - Džeida man nepiekrita un beidzot darīja to, ko es vēlējos panākt ar saviem vārdiem. Viņa piegāja pie mana skapja un cītīgi pārskatīja tā saturu. Es zināju, ka viņa noteikti atradīs kādu labāku variantu par sarkano vai melno kleitu, tikai man vajadzēja viņu izprovocēt uz šo gājienu.
- Es taču teicu, ka man nav ko vilkt mugurā, - ieminējos, redzot, ka jau vairākas minūtes draudzene arī nespēj neko prātīgu atrast.
- Te noteikti ir tava šodienas kleita, - viņa nezaudēja cerību un turpināja rakņāties pa drēbju plauktiem. Es zinu, ka apģērbi būtu daudz pārskatāmāki, ja es saņemtos un sakārtotu tos kaut vai pa krāsām, tomēr man tiešām pēdējos mēnešus tam nebija laika.
- Tas tiešām ir mans skapis? - smejoties jautāju.
- Nu mans tas noteikti nav, - Džeida atteica, jo viņas plauktos valdīja harmonija. Es nesapratu pa kuru laiku viņa spēj visu savest kārtībā, jo mēs taču strādājām kopā.
- Es rīt pat ķeršos pie kārtības ieviešanas šajā bardakā, - skaļi apsolīju, cerot, ka man tas tiešām izdosies.
- Ņemot vērā, ka tu nespēj sakārtot savas attiecības ar Kristeru, es neticu, ka pieķersies skapja kārtošanai, - draudzene skaļi izteica savas domas.
- Es taču visu esmu sakārtojusi, - aizrādīju viņai, - Jau veselas piecas dienas esmu brīva meitene, - galvā pārskaitīju dienas, lai pārliecinātos, ka neesmu nokļūdījusies skaitļos.
- To tu saki šodien, - Džeida atteica, - Jūs jau iepriekš esat šķīrušies un sagājuši kopā. Kāpēc, lai šoreiz būtu savādāk? - viņa neticēja, ka es spēju pamest puisi, kuru tik ļoti mīlēju. Vismaz man likās, ka mīlēju.
- Šoreiz viņš aizgāja par tālu, - spītīgi teicu, - Ja viņam citi brunči ir simpātiskāki, tad lai savas siekalas slauka tajos. Savējos es vairs nesmērēšu, - stingri teicu un biju apņēmības pilna nekāpt vēlreiz uz tā paša grābekļa.
- Es tiešām ceru, ka šoreiz tu noturēsies, - Džeida atzinās. Viņa jau vairākus mēnešus centās man ieskaidrot, ka Kristers iet pa kreisi, tikai es viņai neticēju. Viņa man pat rādīja fotogrāfijas ar citām, bet Kristers vienmēr apgalvoja, ka tās ir darba tikšanās. Es saprotu, ka biju muļķe, bet es ticēju tam, kurš teica to, kas bija manām ausīm tīkamāks, līdz pati biju lieciniece vienai no šādām darba tikšanām.
- Lai viņš satiekas ar savām Suzannām, Montām un Kristām, - stingri atteicu, - Man ir pilnīgi vienalga, - meloju draudzenei, jo patiesībā manī viss sagriezās, kad iedomājos kā Kristers ar kādu citu apskaujas vai skūpstās. Manī iedegās neizsakāmi liela greizsirdības dzirksts, kad apjautu, ka šobrīd viņš bauda citas sabiedrību. Un tieši šīs iekšējās sajūtas lika man saprast, ka joprojām neesmu vienaldzīga pret puisi, ar kuru kopā biju vairāk nekā divus gadus.
Bet es nedrīkstēju viņam piedot. Ja viņam nebija svarīgi šie divi gadi, tad arī man nevajadzēja tiem piešķirt tik lielu nozīmi savā dzīvē. Man vajadzēja izslēgt šos divus gadus. Man vajadzēja izslēgt tikai viņu no šiem pēdējiem gadiem. Bet tā kā mēs praktiski vienmēr bijām kopā, tad tas nozīmēja, ka man jāizslēdz viss, kas noticis divu gadu laikā.
- Lūdzu, atceries savus vārdus arī šovakar, kad mēs viņu visticamāk satiksim, - Džeida lūdza.
- Es atcerēšos, - apsolīju un nolēmu pieturēties pie saviem vārdiem.
- Atradu! - draudzene lepni paziņoja, pametot gaisā kaut ko baltu.
- Ko tu tur atradi? - es īsti nesapratu, kas tas par apģērbu, ko Džeida izvēlējusies. Es uzreiz nespēju atcerēties, kas man ir šādā krāsā, tāpēc centos saskatīt, kas draudzenei rokās.
- Tavu kleitu, - Džeida beidzot pacēla kleitu tā, lai arī es to redzētu.
- Es neatceros, kad esmu to pirkusi, - atzinos, skatoties uz balto kleitiņu, kas nebija pārāk gara. To visu klāja nelieli spīdumiņi, tomēr tie nebija pārspīlēti lieli, tāpēc izskatījās ļoti labi. Es vēl nezināju kā tā izskatīsies man virsū, tomēr Džeidas rokās tā likās piemērota. Lai gan sākumā negribēju vilkt neko spilgtu, tomēr šobrīd biju pārdomājusi un nolēmusi vilt šo tērpu.
- Manuprāt, tu to atradi pirms kāda pusgada, kad devāmies iepirkties, - Džeida ieminējās, - Toreiz taču bija tādas atlaides, ka sapirkāmies vairāk nekā mums vajadzēja, - draudzene atgādināja.
Tagad arī manā atmiņā atausa mūsu lielā iepirkšanās. Piecas stundas pa veikaliem. Nenormāli lielas drēbju kaudzes, bet salīdzinoši mazi mīnusi manā naudas makā. Džeida gan toreiz iztērēja krietni vairāk, tāpēc viņai šī iepirkšanās vairāk palikusi atmiņā.
- Man tiešām ir jāsakārto savs skapis, - šī kleita bija vēl viens pierādījums tam, ka es nezināju, kas atrodas manā skapī.
- Jāsakārto gan, - draudzene piekrītoši pamāja, - Ar šo kleitu tu tam kretīnam parādīsi, ko viņš ir zaudējis. Galvenais, lai viņš atkal neatgūst zaudēto, - Džeida atgādināja manu solījumu.
- Viņš neatgūs, - kārtējo reizi apsolīju.
- Es tevi pieskatīšu, - draudzene draudēja.
- Es ceru, - godīgi teicu. Zināju, ka Džeida mani izglābs, ja redzēs, ka kļūstu pārāk pielaidīga. Viņa Kristeru varēja vienkārši pasūtīt pāris mājās tālāk un daudz rupjākā tonī, nekā es jebkad spētu.
- Viņš tev netuvosies tuvāk par diviem metriem, - draudzene piebilda.
- Tad jau es nevarēšu pat sasveicināties, - iebildu.
- Un tas nemaz nav vajadzīgs, - Džeida atteica.
- Varbūt tev taisnība, - nopūšoties teicu un paņemot kleitu, devos uz vannas istabu pārģērbties. Man vairs nebija daudz laika, ja vien nevēlēju kavēties. Man nepatika kavēties ilgāk par pusstundu, tāpēc man bija jāpasteidzas, -Varbūt Kristers aizgulēsies kādas gultā un nemaz neieradīsies, - pirms pametu istabu, cerīgi piebildu.
- Tu labi zini, ka šo pasākumu viņš nelaidīs garām, - Džeida lika man domāt reāli.
- Zinu gan, - un jau atkal man vēderā viss sagriezās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-3/719835
