Sveiki, mani pacietīgie fani. Ir vasara. Laiks ir fantastisks un nemaz negribas sēdēt mājās pie datora, bet man ir vēl lielākas problēmas. Es dzīvoju laukos, un man ir daudz dažādu darbu. Man diemžēl joprojām mājās nav datora un tas arī ļoti ietekmē rakstu izlaišanas biežumu un regularitāti. Pašlaik cenšos daļas rakstīt telefonā, bet kaut kādu gļuku dēļ man neļauj ielikt bildi. Tāpēc pat, kad daļa ir gatava 1 dienas laikā, jāgaida vesela mūžība, kamēr tieku pie datora un varu ievietot bildi, lai publicētu rakstu. Vēlreiz atvainojos par sagādātajām neērtībām un nu ķersimies atpakaļ pie raksta.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-6/755564
Bija jau 19:00, bet mans brālis vēl nebija mājās. Sāku domāt, vai ar manu brāli nav atgadījies kas slikts. Tajā pašā brīdī kāds stipri aizcirta virtuves durvis un skaļi nolamājās. Tas noteikti bija Leo. Gribēju jau doties lejā pa trepēm uz pirmo stāvu, lai satiktu viņu, bet sastingu trepju augšgalā, jo dzirdēju, kā lejā norosinās strīds. Es paliku pavisam klusa un pielavījos pie trepēm. Man bija jābūt ļoti klusai, lai mani nepieķertu.
- Tas nav piedodams!- kliedza kāda, man nezināma balss.
- Ak, Dievs, Alan! Viņa ir tikai pusaudze, kas grib dzīvot normāli.- Leo kādu aizstāvēja. Vai mani?
- Tātad dzīvot normāli pusaudzes dzīvi nozīmē piedzerties līdz nemaņai un uzrīkot kautiņu pa visu māju?- puisis, kuru laikam sauc Alans, sarkastiski vaicāja.
- Arī. Vēl pateiksi, ka nekad neesi kāvies.- likās, ka Leo nemaz neklausās ko viņam saka.
Paga. Kas par kautiņu. Kas kāvās? Kāpēc neviens man neko nav pateicis? Un tajā brīdī es arī sapratu kāpēc. Jo es tajā biju iesaistīta...
- Viņa riskē pārāk daudz, viņai nekavējoties jāpazūd no šejienes. Visur, kur ir viņa, ir nelaimes!-
- Tu labi zini, ka tā nav tiesa.- Leo nepazemināja balss toni.
- Leo, tā uzskata arī Geibriels.- Alans beidza kliegt, bet puiša balsī joprojām bija jūtamas dusmas un niknums.- Tu pats vakar redzēji uz ko viņa ir spējīga. Geibriels bīdināja...-
- Viņa to nedarīja apzināti, viņa pat neatceras kas vakar notika.- viņš joprojām skaidroja, ka šī persona, kura notiekti biju es, nav bīstama un nemaz neapzinās, ko dara.
Forši, brālis mani uzskata par jukušo, kurai vēl pietam ir amnēzija. Es sāku prātot iemeslus, kāpēc lai es būtu bīstama, ka mani jāsūta prom, un ko Leo man atkal nestāsta. Kamēr es spriedelēju, palaidu garām daļu sarunas.
-... kāvās ar Vivianu nevis otrādi.- brālis joprojām bija manā pusē, bet ar ko es kāvos.
- Ja Sems neiejauktos, tad diez vai viņš vēl būtu dzīvs...-
- Alan, nepārspīlē. Viņam nekas nekaiš. Manuprāt, pa ādu vairāk dabūja pati Viviana.
Tajā pašā brīdī pa durvīm kāds ienāca virtuvē.
- Sveiki, par ko jūs atkal strīdaties.- jaunpienācējs vaicāja. Tas bija Ambrijs, Alana brālis.
- Liecies mierā, Ambrij. Labāk aizej apskaties, ko dara tava līgaviņa. - Leo zobojās.
Leo, Alans un Alīna smējā pilnā balsī.
- Forši. Pat mana tante smejas.- es no trepju augšas noņurdēju.
Laikam tomēr par skaļu, jo smiekli momentāli pārtrūka un tā vietā iestājās aizdomīgs klusuns.
Tad Alans ierunājās: - Kāds ir augšstāvā! Ambrij aizej paskaties.-
- Nē, ej pats ja tev tik ļoti vajag.- Anbrijs nelaipni atbildēja savam brālim.
- Ai, kamēr jūs abi vēl te izkasīsieties...- Leo novilka un devās uz trepju pusi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-8/758220
