https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-55/851262
Izlēmām, ka drošāk būtu, ja pašlaik nogaidīsim. Drīz būs medības un būs iespēja pavērot Geibrielu. Sebastians likās satrauktāks kā brālis. Viņš uzstāja, ka man jāatrod cita vieta, kur slēpties, jo es neesmu drošībā. Es jutos tik slikti. Likās, ka viss ir beidzies, un nav vairs jēgas cīnīties.
Nākamās dažas dienas mēs pavadījām trauksmē. Likās, ka jebkurā brīdī var atsprāgt istabas duvis un pa tām ienākt Geibriels. Tagad Sebastinas no manis neatkāpās ne soli. Katra mazākā skaņa lika viņam satrūkties.
Man bija daudz laika pārdomām un tas lika sevi šaustīt vēl vairāk. Šis viss notiek tikai manis dēļ. Visa viņu dzīve bija sagriezta kājām gaisā.
Laiks, ko pavadīju te bija ievilcies. Bija domāts, ka es te palikšu pādis dienas, kamēr viss tracis norimsies. Es te jau esmu ļoti ilgu laiku, tracis ir kļuvis tikai lielāks, un pašlaik neredz arī galu mani bēguļošanai. Drīz mums būs jāizdomā, kas cits, jo šī vieta nav droša. Kur es iešu? Ko iesākšu?
Lai gan Sebastians nepārtraukti atkārtoja, ka es viņu nekādā veidā neapgrūtinu, zināju, ka viņš to saka tikai, lai nomierinātu mani. Situācija bija ļoti saspringta. Sāku nožēlot, ka atnācu pie Sebastiana tajā dienā.
Es biju kļuvusi par apgrūtinājumu gan Leo, gan Sebastianam. Viņiem bija pastāvīgi jāmelo sev tuviem cilvēkiem. Es uzrados pie viņa istabas duvīm pārbijusies un satraukta. Viņš mani uzņēma un solījās pasargāt. Tagad viņš riskē ar visu, lai tikai es būtu drošībā.
Visu sarežģī fakts, ka man pret viņu ir parādījušās jūtas. Tās ar katru dienu pieņēmās spēkā, un drīz es vairs tās nespēšu turēt noslēpumā.
Es mēģināju šaja situācijā saskatīt labo. Vienmēr taču pastāvēja arī kaut kas labs. Ja nebūtu negadījums, es nekad nebūtu iepazinusi Sebastianu. Īsto Sebastinau. Man viņš vienmēr bija licies lecīgs, uzpūtīgs brunšu mednieks. Patiesībā viņš spēj būs mīļš, gādīgs un ļoti labs draugs. Šis viss satuvināja arī mani ar brāli. Lai gan mēs redzamies reti, mēs esam kļuvuši tuvāki nekā jebkad agrāk.
Gaišajai pusei tomēr bija sava tumšā maliņa. Manas bezatbildības dēl, es esmu pakļāvusi briesmām viņus. Ja es būtu devusies prom no pilsētas, nevis pie Sebastiana, viņš būtu drošībā. Geibrielam vajag mani. Mani nevis viņus, bet Geibriels nepiedos nodevību, ja uzzinās, ka puiši ir mani slēpuši.
Viņam mani vajag dzīvu, bet ja puiši viņam būs kļuvuši par traucēkli, Geibriels centīsies tikt no viņiem vaļā...
- Kāpēc tu tik klusa? - Sebastins, pacēlis acis no grāmatas, vaicāja.
- Es negribu tevi traucēt, - balss bija aizsmakusi.
- Vivian...
- Es vienkārši esmu domīga.
- Par ko tu domā? - puisis ielika grāmatzīmi un aizvēra grāmatu.
- Tu mani tagad iztaujāsi? - sāku smieties.
- Jā. Tev ir kaut kas pret to?
- Laikam jau nav, - gari novilku.
- Nu, ko tu tik skumīga? Kaut kas uz sirds?
- Ja ar, kāda tev gar to daļa? - noburkšķēju un iztaisnojos.
- Tu man vari pastāstīt, - puisis nelikās mierā Dažbrīd man tā krīt uz neviem viņa neatlaidība un uzmācība.
- Labāk būs, ja tas paliks pie manis.
Es jutu, ka pēdējā laikā kļūstu aizvien noslēgtāka attiecībā pret Sebastianu. Es viņam vinu atklājusi jau tik daudz. Likās, ka atklāt vēl vairāk varētu būt bīstami.
- Tu visu laiku esi tik nomākta. Vai tā ir mana vaina? - puisis bija patiešām noraizējies.
- Tā nav tava vaina. Vienkārši šis viss man pamatīgi sit pa nerviem.
- Viss būs labi. Tev nav par ko satraukties. - puisis centās mani mierināt.
Es izplūdu smieklos, - Tu smejies? Nav par ko uztraukties? Kam tu centies to iestāstīt? -
Puisis nenoturējās un arī sāka smaidīt. Viņa smaids bija piesardzīgs, bet tajā pašā laikā siltuma pilns. Viņš likās atslābis, it kā viss patiešām būtu kārtībā.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-57/857366
