https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-56/857328
Mazais jautrības brīdis drīz vien beidzās. Sebastians atkal kļuva nopietns. Likās, ka viņš nožēlo ka tikko ļāvies emocijām. Vai viņš kaut ko slēpj, un tāpēc tik ļoti izvairās ļauties tām?
Es pati ar sajutos nomākta. Biju tik ļoti ieciklējusies uz savām problēmām, ka nemaz nepamanīju ka kaut kas nomāc arī viņu. Gribēju pavaicāt, kas vainas, bet pietiekami labi zinu puisi, lai saprastu, ka no tā lielas jēgas nebūs, un viņš tikai noslēgsies vēl vairāk.
Dienas ritēja uz priekšu un satraukums pamazām atkāpās. Joprojām bijām piesardzīgi. Likās, ka sebastinas ir vairāk atslābis, bet joprojām ļoti uzmanīja mani. Jau kādu laiku nebiju redzējusi savu brāli, bet Sebastinas apgalvoja, ka tas ir pārāk bīstami.
Materiāli mājas rekonstrukcijai jau bija sagādāti, bet nekas vēl netika darīts. Mūs no sliedēm bija izsitis zvanītāja apcienojums. Mājas remonts tika atlikts uz nezināmu laiku. Sebastians bija nomierinājies, bet ne pietiekami, lai mani atstātu vienu uz tik ilgu laiku, vai lai mani ņemtu līdzi.
Lai cik ļoti es vēlējos, lai remonts tiktu uzsākts, es sapratu, ka tik drīz tas nenotiks. Es vēlējos sākt kaut ko darīt mājā, lai mēs to laicīgi savestu kārtībā, bet nekur īsti arī nerāvos. Es ik pa laikam ieminējos par to, bet neuzbāzos.
Esmu diezgan pārsteigta, par to, cik ļoti es vēlos, lai māja būtu gatava un par to, cik daudz man tas patiesībā mozīmē. Nejau fakts, ka dzīvošu kopā ar Sebastianu man bija svarīgs, bet gan pati māja.
Likās, ka ja māja būs gatava, viss pēkšņi atrisināsies. Bija tā naivā cerība, ka neviens mūs tur nekad neatradīs. Tā vieta man deva cerību, ka viss būs labi.
Vairāk kā divas nedēļas bija aizritējušas, kopš apciemojuma. Nebija nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka kāds mani meklā. Biju jau nogarlaikojusies, bet Sebastians uzstāja, lai paliekam istabā.
- Gribi sākt remontu? - kādā vakarā Sebastians vaicāja.
- Protams.
- Ejam?
- Kur? - biju pārsteigta un nesaprašanā.
- Uz māju. Tu tak gribi, lai sākam remontēt. - puiša balss bija drūma.
- Tu nopietni? - Es nespēju noticēt tam, ko viņš tikko pateica.
- Jā. Nāksi?
- Protams! - balss bija augstāka kā gribētos.
- Saģērbies kārtīgi. Mēs tur būsim kādu laiku. - viņš piecēlās, paņēma savu ādas jaku un nostājās pie istabas durvīm.
Uzvilkusi jaku un paņēmusi kurtku, nostājos blakus Sebastianam. Jutu vieglu satraukumu. Beidzot tikšu laukā.
Sebastians gāja pārsteidzoši lēni. Likās, ka viņš cenšas vilkt laiku garumā,cik vien iespējams. Nonākuši pie, nu jau Sebastiana, mājas, puisis saņēma manu plaukstu savējā, un mēs plecu pie pleca devāmies iekšā mājā.
Kaut kas bija citādāk. Nopētīju visu sev apkārt. It kā nekas nebija mainījies. Viss joprojām bija savās vietās. Bija dīvaina sajūta, kas lika man domāt, ka kaut kas ir mainījies.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-58/863412
labi
