Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
74

Izredzētā 52

- Labrīt, - klusi ierunājos.

- Labrīt. Kā gulēji?

Es neko neteicu. Nevēlējos melot, bet… puisis pagriezās pret man un es uzreiz nolaidu skatienu. Nolicis drēbes, kuras turēja rokās, viņš pienāca pie gultas. Es pievilku kājas sev tuvāk, atbrīvojot vietu. Puisis apsēdās gultas kājgalī. Viņš neko neteica. Kad es pacēlu skatienu, redzēju, ka viņš ir noraizējies.

- Ar mani viss ir labi, - centos nomierināt Sebastianu.

- Vivian…

- Es nopietni.

- Piedod, bet es tev neticu. Stāsti. Visu. – balsī varēja dziedēt gan dusmas, gan rūpes.

- Viss ir labi. Es jau tev teicu.

- Es ceru, ka tu saki patiesību.

Viņš piecēlies no gultas un paņēmis drēbes, izgāja no istabas. Zināju, ka drīz viņš būs atpakaļ, un man vajadzēja saģērbties. Izlīdusi no gultas, es sagatavojos dienai, un paņēmusi grāmatu, apsēdos uz gultas, kuru vēl nebiju saklājusi, un sāku lasīt.

Šī jau bija ceturtā grāmata, kuru biju izlasījusi, kamēr atrados šeit. Cerēju, ka manu laiku drīz nositīs mājas remonts, jo lai cik ļoti man patiktu lasīt grāmatas, visam ir savas robežas.

Kad Sebastians atnāca, viņš apsēdās uz gultas un vēroja mani. Puiša seju rotāja plats smaids. Puisis likās patiesi priecīgs. Ikreiz, kad pacēlu acis no grāmatas puisis pasmaidīja vēl platāk.

Viņš uzvedās klusi un ļāva man lasīt, bet viņa skatienu bija grūti ignorēt, tāpēc es ātri padevos un noliku grāmatu uz naktsgaldiņa.

- Kāpēc tu esi tik priecīgs?

- Es runāju ar vecākiem, - puiša smaids kļuva vēl platāks.

- Un, kā gāja? – kļuvu ieinteresēta.

- Tev bija taisnība. Viņš tiešām grib lai pazūdu. Viņi bija pārsteigti, ka gribu tur dzīvot, bet pilnībā atbalsta manu lēmumu un ir gatavi dot naudu remontam.

- Nopietni? – biju šokā.

- Jā. Es arī tam nespēju noticēt. Tēvs ir gatavas nākt palīgā, bet es atteicos.

- Kāpēc tu atteicies? Mums noderētu palīdzība.

- Jo viņš nedrīkst uzzināt par tevi. Un ir kāds noteikums, lai es saņemtu naudu... – puiša entuziasms mazliet noplaka.

- Kāds?

- Man jāpiedalās medībās.

- Ko? Kāds tam sakars ar māju? – biju neizpratnē.

- Vecāki grib izpatikt Geibrielam. Viņš kā līderis ir zaudējis savu ietekmi. Kopš tavas sacelšanās viss ir ļoti nestabili un tava pēkšņā pazušana visu tik pasliktinājās.

- Kāpēc es neko par to nezinu? – kļuvu dusmīga. Viņš atkal kaut ko slēpa no manis.

- Man likās, ka tu to zini. Kāda starpība. Galvenais, ka mēs varam sākt darbu pie mājas.

- Nja. Laikam gan. Ar ko mēs sāksim? – ļāvu Sebastianam nomainīt tēmu, jo negribēju kašķi.

- Nezinu. Ārā vēl ir sniegs un viss ir mitrs. Laikam būs jāsāk ar iekšdarbiem, un līdz ko nokūst sniegs jāķeras pie jumta.

 Autors: Aleksa52 Izredzētā 53
0
74

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa KārumnieksMedaļa Zoles 3000 spelesMedaļa Zoles 3000 speles
  SAMSS 09.09.17 16:11
 
0
1