http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-34/792850
Sataisījusies devos uz zooveikalu. Dimitrijs izskatījās diezgan pārsteigts, ieraugot mani, bet neko neteica.
Laiks vilkās gliemeža ātrumā, it kā censtos ieriebt man. Par brīnumu, Dmitrijs vairs neizvairījās no manis, bet arī lieki nerunāja. Mūsu vārdu apmaiņas bija īsas. Tās vienmēr bija saistītas ar darbu, lietišķas.
Pulkstens bija gandrīz četri, es biju jau pārģērbusies un gatavojos iet mājās, kad Dmitrijs ierunājās. – Rīt veikals būs slēgts. –
- Kāpēc? – Biju neizpratnē. Ko viņš atkal man nestāsta?
- Man rīt ir darīšanas, - viņš to paziņoja tik ikdienišķi, ka es pat mazliet samulsu.
- Bet es arī viena varu būt veikalā, - sāku protestēt. Nesapratu, kāpēc puisis tā uzvedas.
- Nav vajadzīgs.
Pagriezos pret viņu, lai protestētu, bet ieraudzījusi viņa skarbo, bet tajā pašā laikā skumjo, seju aprāvos. Kaut kas bija noticis. Nezināju vai pie tā biju vainojama es, jo viņš man neko neteica. Pēkšņi sajutos vainīga un nolaidusi acis devos uz ārdurvīm.
Bija klāt kārtējais, neciešamais pirmdienas rīts. Es sēžu virtuvē pie galda un man priekšā ir šķīvis ar svaigām, vēl siltām pankūkām. Citos gadījumos es būtu jau apēdusi visu, bet šodien es spēju tikai blenzt uz ēdienu, kas manā priekšā lēnām atdzisa.
- Kāpēc tu neēd? – tante izskatījās noraizējusies. – Vai tev negaršo? –
Pacēlu acis un nosarku. Es zināju, ka pankūkas ir debešķīgas, bet man vienkārši nebija apetītes. Es nekādi negribēju aizvainot tanti Sofiju.
- Nē. Es ticu, ka viņas ir brīnumgardas. Man… Man vienkārši negribas ēst. Piedod.
- Vai kaut kas ir noticis? – Sofija likās satraukta.
- Nē.
Paņēmusi somu, devos uz skolu. Leo, nepabeidzis ēst, steidzās man pakaļ.
Kad biju jau gandrīz pāri ielai, sadzirdēju riepu kaukoņu. Pacēlusi galvu, ieraudzīju, kā manā virzienā ar lielu ātrumu brauc mašīna. Manas acis iepletās, kad sapratu, ka braucošais auto kuru katru brīdi ietrieksies manī.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-36/793320
. Bas ir kaut kāds bullsh*ts.