http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-28/789445
- Sveika, - kāda smalka balstiņa teica. Pacēlusi acis no grāmatas, savā priekšā ieraudzīju smalku, blondu meiteni.
- Sveika.
- Esmu jauniņā. Vai tu esi Viviana? – meitene vaicāja. Viņa izskatījās apmulsusi.
- Jā. Ko tev vajag? – centos nebūt pārāk skarba pret viņu. Tā jau nebija viņas vaina, ka man šodien nenesās prāts uz runāšanu. Vai vispār uz kaut kā darīšanu.
- Tu arī ej desmitajā klasē? – viņa nelikās mierā
- Jā.
- Kas mums tagad par stundu? – viņa mani jau sāka kaitināt un tā, ne pa jokam.
- Mums? – vēlreiz uzmetu viņai skatienu.
- Esmu tava jaunā klasesbiedrene, - viņas spars tikai pieauga.
- Jauki, - tajā brīdī atnāca vēstures skolotāja un ielaida mūs klasē. Meitene, ilgi nevilcinādamās, ieņēma vietu man blakus.
- Drīkst? – viņa palūkojās uz mani.
- Jā, - nezinu kāpēc ļāvu viņai tur sēdēt. Viņa tak nekad neaizvērsies! Man bija taisnība. Pat stundas sākšanās nelika viņai aizvērties.
- …māsa šeit ieradās agrāk un tagad es. Vai tu pazīsti manu māsu? – viņa, nedevusi laiku man atbildēt turpināja. – Viņu sauc Aleksandra. Viņa teica, ka ir jau paspējusi atrast sev puisi, bet es gan viņu vēl neesmu redzējusi. Noteikti ka viņš ir sakarīgs.
- Paga stop! – es pārtraucu meteni. – Tavu māsu sauc Aleksandra? –
- Jā.
- Kā tevi sauc? – Painteresējos, jo sapratu, ka nezinu viņas vārdu.
- Emīlija, - meitene atplauka vēl platākā smaidā.
- Viņas jauno puisi gadījumā nesauc Alans? – kļuvu aizdomīga.
- Laikam. Tu viņu pazīsti? – smaids no viņas sejas nozuda.
- Jā, bet nezināju, ka Aleksandrai ir māsa, - atzinu patiesību.
-Nu, tagad tu zini, - viņas sejā atkal parādījās smaids.
Visu vēstures stundu mēs nopļāpājām. Mēs runājām par visādiem sīkumiem. Mans garastāvoklis krasi mainījās. Skolotāja ik pa laikam mūs apsauca, bet mēs nelikāmies ne zinis. Kad stundas bija beigušās, es devos uz ķīmijas konsultācijām, jo biju nesekmīga pēdējā kontroldarbā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-30/791173
