http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-27/789431
- Kāpēc tu paliki? – piesardzīgi pavaicāju.
- Jo tev ir taisnība, mēs varam mainīties, - viņa samtainā balss piepildīja tumsu, kas mūs abus ieskāva.
- Vai arī tu vienkārši vēlējies ieraudzīt mani svārkos un ar zilu aci.
- Arī, - Sebastians iesmējās. Es ieklausījos viņa smieklos. Likās, ka tos neesmu dzirdējusi jau mūžību.
- Nebūs, - To pateikusi pagriezos, lai dotos prom. Tad pēkšņi Sebastians sagrāba manu roku un pievilka sev klāt. Centos atbrīvot roku, bet velti. Atlaidis manu plaukstas locītavu, viņš aplika abas rokas man apkārt. Sapratu, ka nav vērts cīnīties, tādēļ padevos un sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Un ko tālāk? – nikni glūnēju uz puisi. Viņš neko neteica, tikai skatījās man acīs.
Pie mājas durvīm mēs abi apstājāmies un saskatījāmies. Man bieži ir tāda sajūta, ka viņš vērojot mani, redz kaut ko vairāk kā citi.
- Es nevienam neteikšu, - Sebastians pateica to tik klusi, ka bail sametās. Viņš stāvēja man pretī, rokas salicis kabatās. Likās, ka viņš manā sabiedrībā jūtas diezgan ērti.
- Par ko? – mazliet apmulsu. Sāku galvā pārcilāt visu, ko šodien runājām.
- Par zilumu, es nevienam neteikšu.
- Ā. Skaidrs. Paldies. – Neko vairāk nevarēju pateikt.
Iegājusi savā istabā, iekritu gultā. Biju pārgurusi. Es nemanot iemigu. Visu nākamo dienu es pavadīju savā gultā. Man nebija spēka kaut ko darīt vai kādu satikt. Man tas viss bija par daudz. Vakardien notika tik daudz notikumu, ka man vajadzēja laiku, lai ar tiek tiktu skaidrībā. Joprojām nespēju noticēt tam, ka Geibriels varētu būt saistīts ar vecāku nāvi.
Es visu dienu gulēju gultā un domāju. Beigās es biju nogurusi pat no domāšanas. Zināju, ka man ir jāsavācas, bet nebiju droša, vai to vispār spēšu.
Kad bija pienācis pirmdienas rīts, es sapratu, ka šī nedēļa man būs grūta. Saģērbusies un sakrāmējusi somu, devos uz skolu nepaēdusi. Zināju, ka tā ir stulba doma, bet vēlējos pēc iespējas vairāk izvairīties no sabiedrības. Skolā ne ar vienu nerunāju. Stundās gan nācās ik pa laikam atbildēt uz jautājumu vai lasīt skaļi. Ļoti baidījos no pusdienām. Es nevēlējos ar kādu runāt, bet zināju, ka pie galda noteikti būs kāds, kurš mani neliks mierā. Ja no Geibriels ir runājis ar Alanu un pārējiem. Tādā gadījumā mani apēdīs dzīvu. Pusdienu starpbrīdi pavadīju pie vēstures kabineta, ieurbusies grāmatā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-29/790571
