Inferno (38)2

Torija, kura precīzi atbilda vizuālajam tēlam, kādu biju izdomājis, atmeta zeltainās matu cirtas pāri plecam, piesarkušu seju, pieliecās pie pavecākā vīrieša,- Ne jau bērns.

-Es neesmu bērns,- automātiski protestēju un pieslējos sēdus. Šķita, ka visi muskuļi pielieti ar svinu pēc pamatīga treniņa,- Un es varu to izdarīt, es gribu,-

-Nē,- arī Emīlija beidzot ierunājās un saķēra mani aiz rokas,- Aksel, tas ir bīstami,- meitene lūdzoši mani uzlūkoja. Aizvien nespēju rast skaidrojumu viņas rīcībai. Vienubrīd viņa izturas kā mīlošākais cilvēks pasaulē, jau nākamajā, viņa iedur man dunci mugurā. Nopurināju viņas roku un piecēlos kājās. Man nepatika būt zemākā pozīcijā kā tie, kuri runājās.

-Tu vēl esi bērns, kam ir mazāka ideja par ceturto pasauli, kā nupat dzimušam zīdainim,- Torija nīgri noteica. Viņa atgādināja tipisko Kalifornijas čiksu. Tādu, kura pavada dienas skrituļojot pa piekrastes bruģu ceļu ar rozā skrituļslidām un ķiveri galvā, pūšot košļājamās gumijas burbuļus un koķetējot ar iedegušiem narcisistiem- cilvēkiem- manekeniem, kuri tādas parasti piesaista. Pat viņas balss bija spiedzīga kā bārbijai multenēs.

-Tieši tāpēc jau man to vajag izdarīt, vai ne?- es retoriski minēju un uzlūkoju pārējos. Šķita, ka vīrieši ir radinieki, jo bija ļoti līdzīgi. Abi bija drukni augumā un ar nopietnām, teju skarbām sejām. Abu rokas klāja tetovējumu un acis bija violetā tonī. Visi bija ģērbusies tieši tāpat, kā mana mamma. Laikam tās bija viņu uniformas. Vienkārši, melni džinsi un melns krekls, melni apavi. Kaut kā dīvaini, ka viņi nebija viscaur balti.

Starp abiem vīriešiem iespiedusies bija maza auguma meitene ar kobalta ziliem matiem un sniegbaltām šķipsnām. Meitene bija ļoti jauna, iespējams, ne vecāka par sešpadsmit gadiem. Taču arī viņa izskatījās vienlīdz nopietna kā pārējie. Kā maza laumiņa, kura ziemassvētku eglīti izrotā ar pāridarītāju zarnām. Nospriedu, ka tā ir Eiverlija.

-Nē,- viens no vīriešiem atteica. Nespēju atšķirt, kurš ir kurš,- Viņš nupat tikai ir uzzinājis par mums. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, puika, tās nav spēlītes,-

-Es neesmu puika,-

-Klusē,- Torija indīgi nošņāca,- Tevi nejautāja. Klausies, ko mīļums stāsta!- viņa samirkšķināja garās skropstas un uzlūkoja vīrieti, kas bija mani uzrunājis ar teju maniakālu, apsēstības vērtu skatienu. Tā futbolists, kas ir kaislīgs dopinga lietotājs, varētu skatīties uz trofeju, ko nekad nav dabūjis.

-Viktorija,- vīrietis nikni uzrunāja blondo grēku,- Nejaucies. Vai tev šobrīd nav jālūko spēles?

-Spēles pagaidīs,- Viktorija, Torija, blondā, vai kā viņu dēvēt, spalgi iespiedzās,- Ne katru dienu var manīt to, kā mainās pasaules kārtība!- viņa piemiedza Elesaram un uzlūkoja mani ar nicību,- Un tu beidz blenzt uz mani,

-Tā, viss, man pietiek,- meitene, kura vēl nebija runājusi, pastūma visus sāņus. Nez, kāpēc iedomājos par Noasu, kurš pāršķīra upes,- Viktorija, tev šodien ir jāvēro, kā veicas pasaules kausos. Ir sākusies spēļu sezona. Uzvara ir vairāk kā vajadzīga. Lūdzu, atgriezies pie saviem pienākumiem,- viņas balss bija kā smēķētājam, zema, taču aizvien saglabāja tās sievišķo samtainību,- Eiverlij, tu ej un noskaidro, kas notiek ar svētkiem. Tu zini, kas tev ir jādara. Eislevs un Elesars paliek te,- viņa nokomandēja. Visi kā uz burvju mājienu ieklausījās viņā un negribīgi devās prom. Viņa bija autoritāte.

-Khm,- es noklepojos un pastiepu roku atmuguriski, lai saņemtu Emīlijas roku. No viņas viļņiem plūda bailes un saspringums,- Es tikai sekoju tam, ko Ingrīda teikusi. Viņa mani pasargāja no tēva. Viņa man deva norādes, kur atrast Semu un Danu.

-Ak, Ingrīda,- Džīna sapņaini noteica,- Mana malacīte. Viņa jums tikai novērsa domas. Semu un Danu atradām mēs paši. Šādi runājot, mēs kavējam dārgo laiku,- viņa nepacietīgi atgādināja un ielika rokas bikšu kabatās,- Vai jums ir kādi jautājumi, iekams atgriežaties uz zemes un nejaucaties lielo cilvēku darīšanās?

Jautājumu man bija daudz. Bet, cik vien radās pirmais priekšstats par Džīnu, viņa bija sava darba cilvēks. Viņa nebija no stāstniekiem. Viņa bija tāda pati kā mana mamma. Es nespēju izdomāt, kurš jautājums būtu jēdzīgāks, kad Emīlija ierunājās.

-Mēs gribam saprast, kas pie velna sūdiem te notiek?- meitene klusi vaicāja. Viņas nagi iecirtās man delmā, izstarojot viņas bailes. Es biju saistīts ar šejieniešiem, bet viņa nē. Šeit es biju ar tādiem kā es. Es viņu lieliski sapratu, taču nespēju nomierināt. Kauns atzīt, bet pats biju izbijies.

-Samanta un Daniels jums visu pastāstīs,- Džīna laipni atteica un piešķieba galvu, nopētot mani no galvas līdz kājām,- Savādi, ka Katrīna tev nav iedevusi elles vārdu. Bet nemaz tik šķīsts tu neesi,- viņa nomurmināja,- Es tiešām ceru, ka tu esi visu pūļu vērts.- viņa sacīja un sasita knipjus. Es ieklepojos, kad sacēlās balta, bieza migla, kas garšoja pēc kanēļa un hlora, un mēs attapāmies parastā parkā, nomaļā vietā. Emīlija aizvien klepoja un turēja manu roku. Mums garām paskrēja bariņš skrējēju, taču paši nespējām pakustēties ne no vietas.

-Mēs bijām miruši,- meitene drebošā balsī sacīja un piespiedās man klāt. Apskāvu viņu, cieši pieglaužot meiteni sev klāt un noskūpstīju viņai deniņus,- Es vienkārši.. es negribēju tevi atdot sātanam.. es negribēju bez tevis.. es..

-Es arī tevi mīlu,- es sacīju un noskūpstīju meitenes matus, kad pāri viņas plecam pamanīju sievieti no fotogrāfijas, kura plati smaidīja, pieķērusies gara auguma vīrietim. Emocionālais mirklis, kam vajadzēja būt perfektam, zaudēja savu spozmi. Es gribētu, kaut atzināšanās nāktu labākā laikā, bet nu jau vairs neko nevarēja darīt. Saules stari cauri koku lapotnēm svītrās iezīmēja Samantas Vaitas sejas pantus, liekot viņai izskatīties kā amazonei. Viņa bija jauna un smalka, teju manas mammas vecumā.

Sievietes acis bija tādas pašas formas kā mammai un man. Apaļas kā pogas. Vajadzēja vien sekundi, lai es saprastu, kas par lietu.

-Samanta,- es izdvesu, kad sieviete kaut ko pateica vīrietim un satvēra viņu roku.

-Kas?- Emīlija pusčukstus šņukstā pavaicāja,- Ko?

-Neko nesaki,- es sacīju un paslēpu meiteni sev aiz muguras. Es zināju, cik abi ir bīstami. Un šoreiz, man nebija bail.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-39/788255