Iepriekš:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-38/788239
Mūzika: Story of the year- Just Close your eyes
Iepriekš:
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-38/788239
Mūzika: Story of the year- Just Close your eyes
*
Sūdi.
Nu ir sūdi.
Es neesmu dzīva, neesmu arī mirusi.
Esmu kaut kur, velns zina, kur, un nezinu, ko darīt tālāk.
Es ļoti ceru, ka Aksels ir saņēmis ziņu no Reja. Es ceru, ka viņš nebūs mantojis manu stulbības gēnu un nesavārīs ziepes. Es turējos pie šīs domas, cik vien cieši spēju.
Prātīgākais, ko varēju darīt, bija vienkārši doties izlūkos. Šī vieta ļoti atgādināja cilvēku pasauli, izņemot faktu, ka te nebija neviena cilvēka. Te bija burvīga daba, plašas, zaļas pļavas, kuros muzicēja kukaiņi un sienāži, gaišs, plašs, smaržīgs mežs, pilns ar meža radībām un tam visam pretstatā, milzīga metropole, kā kopija Ņujorkai, kur nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Vismaz uz ielām nē. Veikalos strādāja zombijiem līdzīgas radības, kuras visu deva par brīvu. Viņu sejas bija olīvu tonī un acīs nebija dzīvības.
Mehāniskas kustības, neskaidra runa. Es pat nesapratu, kas notiek, līdz sieviete pie improvizētās koka kastu kases pasniedza man sporta somu, kas bija pārbāzta no malas līdz malai. Es cieši saspiedu ūdens pudeli sev rokās, un, neveikli pasmaidot, devos prom. Sieviete uz mani pat nereaģēja un turpināja rūkt savā nodabā.
Šķita, ka esmu nonākusi sūdīgas situāciju komēdijas filmas filmēšanas laukumā un biju ieklīdis suns tajā visā. Uzliku somas plecu somā un devos atpakaļ pie dabas, kur jutos mazliet drošāk. Daļēji centos atsaukt prātā laikus, kad piedalījos gaidās. Es aizvien atcerējos, kā vajadzēja iekurt ugunskuru un uzcelt nojumi. Tēvs reiz man uzdāvināja grāmatu “101 izdzīvošanas likums”, kas bija mana mīļākā grāmata.
Tiesa, nekas tajā grāmatā nebija mani sagatavojis citai pasaulei. Te man, visticamākais, nedraudēja vulkānu izvirdumi, zemestrīces vai slepkavnieciski maniaki. Lielākais bieds te bija briesmīgais klusums un pamirums, kam es nespēju rast skaidrojumu.
Valdīju asaras kaklā un piespiedu somas lenci ciešāk plecam. Tā šķita kā drošākais balsts. Tā vien gribējās atrast kādu, kam izraudāties uz pleca un pasūdzēties par to, cik viena un nobijusies es jūtos. Šis nāvējošais klusums bija tūkstoškārt briesmīgāks par to, ka mans dēls mani nogalināja. Nāves brīdī es biju gatava izslavētajam, mūžīgajam mieram.
Bet nekā.
Man atkal vajadzēja izcelties un nonākt kaut kur citur. Turpināju slāt uz priekšu, pa brīžam malkodama saldo ūdeni, kas garšoja vienkārši lieliski un centos nepakrist no noguruma. Es staigāju stundām un pamazām juku prātā. Centos sevi sasmīdināt ar jokiem, bet viss velti. Es aizķēros pati aiz savām kājām un nogāzos garšļaukus netālu no vietas, kur biju pamodusies.
Kad es sasitu galvu pret zemi, ne pārāk stipri, bet tomēr, prātā iešāvās doma par reizi, kad Dīns gandrīz mani bija noslīcinājis. Es toreiz tiku turēta tajā burvīgajā kanjona daļā, kur visas dvēseles pirms nāves. Tā bija mana pirmā pieredze, smaidot nāvei ģīmī. Un tad es savilku paralēles un sapratu.
Meli. Viss bija meli. Man tika melots. Mums visiem tika melots.
Dvēseles nepazuda. Tās tika ieslodzītas šeit, vietā, kas nebija, ne debesis, ne elle, ne dzīvo pasaule. Tās te klaiņoja un klaiņoja kā nolādētas bez sākuma un gala. Šī bija daudz briesmīgāka vieta par šķīstītavu. Šī bija vistīrākā mocītava. Tagad es arī sapratu tos pusmirušos pārdevējus, viņu dvēseles jau bija sākušas plaisāt. Viņi nespēja nomirt un dvēselītes aizvien tika dīrātas. Uz mūžiem.
Pamasēju sāpošo pieri un apsēdos uz zemes. iecēlu klēpī somu un sāku pārlūkot tās saturu.
Pirmais, kas tur bija, bija paciņa “Doritos”čipsu un “Twinkies”kūciņas. Aizmetu tos pa gaisu un izvilku džemperi ar kapuci, kam neredzēju pielietojumu. Aiz tā bija iestīvēts mazs spilvens ar griķu pildījumu un melns, mīksts pleds. Pārējo vietu somā aizņēma ātri vārāmās nūdeles, ūdens pudeles, limonādes paciņās un citronu ledenes.
-Ļoti smieklīgi,- es noņurdēju, pārskatīdama izdzīvošanas komplektu. Tam, kurš to bija sagatavojis, ļoti kliboja humora izjūta. Nesaprotu, kāpēc šeit noderētu čipsi, kūkas un ledenes. Kāds sakars? Jaku vēl es sapratu, spilvenu, segu un ūdeni arī. Vai šis bija kāds pirmsnāves prieciņš?
Slimi.
Vēl vienā nodalījumā es atradu mazu, slēdzamu blociņu cietos, maigos vākos, uz kā bija uzdrukāta fotogrāfija, kur vienradži skrien cauri ūdenskritumam. Blociņu kopā saturēja plastmasas slēdzenīte, kurai bija pievienots atslēgu saišķis. Šādas es atpazinu no savas bērnības. Norāvu gredzenu no slēdzenes un atslēdzu blociņu, kurā jau bija ielikta pildspalva.
Atspiedu to pret ceļiem un beidzot iešņukstējos, atzīdama savu sakāvi. Pieliku pildspalvu pie lūpām un pievēru acis. Jutu, kā skropstas skar vaigus un pasmaidīju caur asarām. Es miršu. Es beidzot miršu. Es kļūšu par tādu pašu zombiju kā tās sievietes un būšu tāda visu atlikušo dzīvi.
“Mīļā dienasgrāmata,
Ir tik daudz kas, ko es vēlos uzrakstīt. Es nekad nebiju domājusi, ka pirms nāves rakstīšu dienasgrāmatu, bet te nu tas ir. varbūt es vēlos, lai nākamais, kas te nonāks, atradīs šos pierakstus un sapratīs manu stāstu un uzklausīs manas atziņas. Ja nē, tad vismaz šis būs vienīgais skaidrais ieraksts no manis.
Esot te, kur nav nekā, es ļoti ilgojos pēc mūzikas. Vēl vairāk, es ilgojos pēc cilvēkiem. Es iepriekš dzīvoju, flirtējot ar nāvi. Mana dzīvība tika pārrauta labākajā mirklī, un es zaudēju spēju to novērtēt. Flirts ar nāvi garantēja manai dzīvei kaut kādu asumu. Šī bija pēdējā fāze, es miršu. Es būšu zombijs, noplukušās drēbēs, zaļu seju un nespēšu pat pateikt, kā es jūtos.
Fuck. Tas izklausās pēc tāda sviesta. Es nespēju skaidri noformulēt domas.
Es gan saprotu vienu. Ikviens manas dzīves mirklis bija vērts tūkstošgades. Es pateicos visam, kas ļāva man iemīlēt Kristiānu. Par to, ka debesis bija pret mums, tāpat kā elle, un mūsu mīlestība bija stiprāka. Kā bija pareizi? Amore vincit Omnia (Mīlestība uzvar visu) , man šķiet. Ar mīļoto es pavadīju savas dzīves lieliskākos brīžus. Viņš man atstāja burvīgu dēlu, kurā ir mūsu abu vislabākās īpašības. Pat ja man te ir jāmirst.. es zinu, mūsu mīlestība būs stiprāka.
Kris, es mīlu tevi. Mīlēju tevi dienā, kad tu mani apšļakstīji ar ūdeni, mīlēju dienā, kad pakāros. Es mīlu tevi tagad, mīlēju vakar un mīlēšu rīt. Es mīlu tevi. Es nekad to vairs nespēšu pateikt, bet...”
-Es arī tevi mīlu,- pazīstama balss sacīja un pildspalva izkrita man no rokām. Klade izslīdēja man no klēpja un es sāpīgi noriju siekalas. Es jau būtu sajukusi prātā? Jo ilūzija manā acu priekšā lauza man sirdi uz pusēm. It kā to būtu kāds sasaistījis ķēdēs un divas kravas mašīnas to vilktu katru uz savu pusi. Kaklā dega uguns un acīs sariesās sāpīgas asaras. Sirds sitās tā, ka pukstēja ausīs un locītavās, bet es nespēju pakustēties.
-Kris.?- es neticīgi pavaicāju. Mīļotais piesteidzās man klāt, acīs rasojot asarām un aplika rokas man apkārt, piespiezdams mani sev klāt tik cieši, ka šķita, ka viņš mani salauzīs pa gabaliņiem. Viņa lūpas bija visur. Uz mana zoda, pie auss, uz pieres, uz acīm, pie lūpām.. Viņš drebēja un arī es drebēju,- Kris,- es iesaucos un apviju rokas viņam apkārt.
Es raudāju. Es raudāju viņam rokās, nespēdama noticēt notiekošajam. Mans Kristiāns mani tur rokās, ir ar mani te, pirms nāves, tur mani rokās, raud ar mani un mīl mani.
-Keita, mana Keita,- viņš gandrīz lūdzoši sacīja un sakļāva plaukstas ap manu seju,- Es tevi atradu, maziņais. Es tevi atradu un nekad, nekad, ne par ko vairs nelaidīšu vaļā,- viņš sacīja un atkal mani apskāva. Cauri šņukstiem, ko radīja mūsu abu ķermeņi, es jutu viņa smaržu, kas bija tik mīļa. Kriss vienmēr smaržoja pēc jūras.- Es esmu te, tu saproti?- viņš vaicāja. Divkrāsainās acis bija pilnas asaru radītā mirdzuma, caur kuru sijājās mīlestība un siltums.
-Es saprotu,- es sacīju un uzliku savas plaukstas virs viņējām,- Kris. Kā mēs tiksim prom?
-Mēs atradīsim risinājumu,- mīļotais apsolīja un ievilka mani sev klēpī, cieši piespiezdams sev klāt,- Ja mūs nespēja šķirt ne dzīvība, ne nāve..
-Mūs nešķirs nekas,- es piebalsoju un atspiedu galvu pret viņa plecu, kad mūs abus apspīdēja vakara saule, solot labāku rītdienu.