Inferno (30)1

Kristiāna elpa ķērās kaklā kā vēl nekad agrāk. Šķita, ka sirds nostājusies ādamābola vietā un nu sāpīgi pukstēja kaklā. Nebija iespējas nedz normāli paelpot, nedz parunāt. Prātā bija tikai viens. Noskaidrot patiesību. Nekas cits vīrieti neinteresēja. Visa viņa būtība atteicās pieņemt faktu, ka sātana teiktais varētu būt patiesība. Viņš negribēja tam ticēt un arī ķermenis sāka izrādīt somatiskās pazīmes. Viņš atkal bija cilvēks. No uztraukuma viņam kāpa temperatūra un svīda viss ķermenis kā pēc fizikā treniņa. Nepietiek vien ar to, ka viņam, izrādās, ir septiņpadsmit gadus vecs dēls. It kā viņam jau tā nebija gana daudz ar ko tikt galā. Tagad vēl šis,

Viņš iepriekšējā dzīvē daudz nodarbojās ar sportu, taču spriedze, kas ielija muskuļos un audos kā svins viņu nomocīja kā vēl nekad. Viņš pirmoreiz gribēja aizbēgt no visa, kas viņš bijis. To arī darītu, ja vien viņš spētu atgriezt Katrīnu tādā veidā. Sātans melo. Kristiāns saķēra galvu rokās un skaļi iekliedzās sev galvā. Viņa nevar būt atteikusies no dzīvības manis dēļ otrreiz. Viņa nav tāda muļķe! Viņa varbūt bija totāla muļķe, bet ne idiote. Viņa nekad nepieļautu to kļūdu otrreiz,

Daļa vīrieša visām vārītēm centās to noliegt. Viņš nespēja iedomāties pasauli bez Katrīnas sardoniskā rakstura, sarkastiskajiem jokiem un mēģinājuma izīncināt pasauli. Viņa nebija altruiste. Bet viņa bija mīlošākais cilvēks, ko viņš jebkad dzīvē bija saticis. Tāpēc Katrīna arī tika kristīta par sargeņģeļi, viņa, ja kādu mīlēja, gāja pāri limitiem. Diemžēl, vīrietis šo atklāsmi atskārta sāpīgākākajā ceļā. Viņa jau ne reizi vien bija pierādījusi savu mīlestību un uzticību. Kristiāns sevi nolamāja visos iespējamajos vārdos.

Viņš noņēma plaukstas no sejas un veikala skatlogā pamanīja savu izmocīto seju. Lai gan šķita, ka viņu miesu laiza elles liesmu mēles, seja bija bāla. Zem acīm rēgojās milzīgi riņķi un tās caurstrāvoja dziļas sāpes. Viņa augums bija salīcis un viegli drebēja. Tā parasti izskatās narkomāns pēc tam, kad nav dabūjis devu. Kristiāns vienkārši vēlējās redzēt Keitu, atvainoties un atrast visam risinājumu kopā. Ja viņus nespēja šķirt nāve, to nespēs nekas.

Viņš aizvēra acis, jūtot, kā skropstas skar vaigu ādu un sajuta vēso gaisu, kas viņu nogādāja debesīs. Kad vīrietis atvēra divkrāsainās acis, viņš pamanīja visas debesu radības savā priekšā. Viņi, šķiet, Krisu gaidīja, un vīrietis saminstinājās. Sirds draudēja izsist caurumu krūtīs un viņš nespēja pakustēties. Ja viņi visi bija sapulcējušies vienu viet, tas nebija uz labu. To acīs mirdzēja asaras un skumjas. Gaisā pulsēja žēlastība. Neviens neteica ne vārda. Neviens nekustējās. Kristiāns centās domāt racionāli un piespiest ķermeni rīkoties, bet emocijas bija to paralizējušas.

Viņš pamanīja, ka visi ir sastājušies kaut kam priekšā. Viņi kaut ko slēpa. Vīrietis savilka rokas dūrēs un grasījās spert soli, kad viegla roka uzgūla viņam uz pleca.

-Mēs visi sērojam,- Džošua sacīja savā mierīgajā balsī. Citā gadījumā Kriss būtu nomierinājies. Tagad viņš turējās, lai neizpaustu savu velnešķīgo dabu, ko nēsāja brūnajā acī. Tagad zaudēt kontroli būtu pavisam vienkārši,- Mēs esam ar tevi.

-Kur viņa ir?- viņš caur zobiem noprasīja. Puiša augums viegli drebēja un viņš juta, kā uguns noglāsta delmus. Būtu pavisam viegli visus nogalināt. Atriebties. Bet tam nebija jēgas. Ja Keitas dvēsele bija izdzisusi, to nekas neatgriezīs. Neviens aizvien nebilda ne pušplēsta vārda,- Kur ir Katrīna?- viņš jau skaļāk vaicāja un pūli pāršalca murdoņa. Džošua pacēla rokas ar žestu pavēlēdams visiem apklust. Viņa pelēkais, skaidrais un laipnais acu skatiens cieši aptaustīja Krisa dvēseli.

-Tev to nevajag redzēt. Tu sāc zaudēt kontroli,-

-Tu zini kā dēls es esmu,- Kristiāns indīgi izgrūda,- Un tu zini, ko es varu. Es tev skaidri nodefinēju, kas man ir vajadzīgs. Man atkārtot trešo reizi?

Džošua skumji nopūtās. Vīra pleci nolaidās bezspēkā un viņš uzlūkoja sanākušos,- Izklīstiet. Viņam vajag palikt ar Katrīnu divatā,- viņš nokomandēja. Visi sāka pazust un apzināti izvairījās no Krisa skatiena. Un tur viņa bija. Sakrustotām rokām pāri krūtīm, atglauztiem matiem un drēbēs, kādas viņa nekad nevilktu. Viņu ieskāva baltu rožu galviņas, kas saplūda ar viņas porcelāna balto seju, no kuras bija pazudis viss sārtums.

Kristiāna sirds nosīdēja krūtīs un viņš beidzot devās pie viņas. Šķita, ka viss ir tikai sapnis. Ka tas nav reāli. Ka Katrīna nav saģērbta tik prastās drēbēs un ir tik.. klīrīga. Tā nebija viņas daba. Kristiāns piegāja pie viņas ķermeņa, juzdams, kā plaušas spiežas kopā un trūkst gaisa. Tikai vienu sekundi viņš stāvēja. Nākamajā brīdī viņš pirmoreiz nokrita uz ceļiem un pierāpoja pie viņas, rīdams asaras un sāpes, kas plosīja augumu kā vēl nekad agrāk. Viņš noņēma viņas rokas no krūtīm un nolika tās gar sāniem. Izskatījās, ka viņa mīļotā ir vienkārši aizmigusi. Bet miegā cilvēks nav tik stings. Kristiāns izjauca viņas akurāti sakārtotos matus, vēloties redzēt viņa Katrīnu.

Vīrieša acis sāpēja un asi pulsēja. Asaras pašas ritēja no sevis pāri iekaisušajiem vaigiem un viņš pirmoreiz mūžā iešņukstējās. Viņš saņēma Keitas auksto, stingo roku, un pielika to pie vaiga. Viņa nekustējās. Neelpoja. Tikai gulēja. Viņa pat nāvē bija sakniebusi lūpas. Vai viņa bija drosmīga, kad nomira? Kas bija viņas pēdējā doma, pirms viņa beidza savu dzīvi? Ko viņa teica pirms nāves?

Viņa acis uzlūkoja sievietes zilganās, bālās lūpas, kas reiz bija sārtas. Viņš ar plaukstu nobrauca pāri viņas augumam un pārveidoja drēbes pēc tā, kā viņš atcerās Keitu. Viņai nepiestāvēja pelēks lins. Viņai piestāvēja melns apģērbs. Tas lika viņai atšķirties no visiem. Un tagad viņa bija mirusi un neviens neaizvietos viņu. Nekad, nekādos apstākļos un nekur.

-Mēs viņas ķermeni plānojam apbedīt,- Džošua klusi ieminējās. Sāpes Kristiāna acīs nomainīja niknumā gailošas liesmas un viņš apcirtās pret runātāju,- Tepat. Te ir viņas mājas.

-Viņa to negribētu. Pietiek jau ar to, ka jūs viņu zaimojāt.- Kristiāns atcirta. Viņa vaibsti noraustījās kā sunim, kas grasās sakost ienaidnieku. Pašlaik viņš juta tikai dzīvnieciskās īpašības sevī. Zilās acs pigmentā iejaucās brūnais tonis un viņš atkal sajuta liesmas uz plaukstām.- Viņa tiks apglabāta tur, kur ir viņas īstā vieta. Viņa tiks apglabāta kā cilvēks.-

Dievs nelikās mierā,- Tavuprāt, kā viņa nomira?-

-Kāds tagad tam sakars?-

-Vistiešākais,-

-Viņa izdarīja pašnāvību,- Kristiāns negribīgi sacīja. Patiesību sakot, sātans nebija pateicis, kas īsti notika. Tas vienkārši bija vīrieša paša pieņēmums. Tas būtu Keitas garā.- Vai arī..

-Nē, dēls,- Dievs stingri noteica,- Viņai tika doti divi varianti. Nogalināt kādu vai tikt nogalinātai. Viņai vajadzēja izvēlēties vienu no diviem. Viņa atrada trešo.

-Es neko nesaprotu, runā tieši,-

-Viņu nogalināja jūsu abu dēls.-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Inferno-31/787175