Inferno (29)5

Es liku abus mierā un devos prom, lai izvēdinātu galvu. Vēl aizvien nebiju nonākusi pie racionāla risinājuma. Nebija pareizās izejas. Kamēr es domāju, Krisa dvēsele katru mirkli tuvojās saraušanai driskās, pie kā vainīga būšu tikai es. Jo ilgāk es domāju, jo bīstamāk tas kļuva. Man nekad tik ļoti nebija sāpējusi galva. Smadzenes es lietoju reti, jo parasti paļāvos uz emocijām. Tagad tās bija pārpūlētas.

Es baidījos, ka man atkal sāksies dusmu lēkme, kas ar vilni izpostīs visu pilsētu līdz pamatiem. Kamēr pastaigājos, biju tikai ar skatienu apgāzusi miskasti, neko vairāk. Man vajadzēja kaut mazliet izlādēt emocijas. Domas bija pārņēmušas manu veselo sapratu kā skudras jaunu pūzni.

Vecāki. Kristiāns. Es pati. Tagad arī Aksels. Es iepriekš cerēju, ka spēšu visu atrisināt, taču vienmēr, kā pietuvojos atrisinājumam, kaut kas notika. Pašlaik par vecākiem man nebija laika domāt. Es arī vairs nezināju, vai ir vērts. Es negribēju tērēt laiku, ja viņu vairs nav. Viens gan bija skaidrs, debesīs pret mani brieda alianse. Nezinu, vai Lucifers ar to bija saistīts vai nē, bet man bija jāpieraugās. Debesis mani plānoja iznīcināt.

Bet es nepadošos bez cīņas. Pat ja man būs jāstāv pretim vienai. Apstājos pilsētas vidū un dziļi ieelpoju, lai nomierinātos. Savilku pirkstus dūrē un iekodu lūpā. Raudāt? Ārdīties?

Tam nebija jēgas. Tas neko neatrisinātu. Man vienkārši jāpieņem lēmums, ko es nedrīkstēšu atcelt. 5…4…5..4..3…2..1…  prātā sāku atskaiti un motivēju sevi domāt racionāli.

Es izdomāju.

***

Naktī es atrados Aksela dzīvoklī. Es nezināju, vai dēls mani vairs redzēs, vai nē, un centos ignorēt domas par to, kas būs, ja viņš mani redzēs. Man aiz muguras stāvēja arbalets, ko velns man bija labvēlīgi piešķīris kā pierādījumu, ka patiešām esmu nogalinājusi. Man no aparāta metās slikti. Tas izstaroja ļaunumu un bailes. Pat negribēju domāt, cik daudzus ķermeņus arbaleta bulta ir skārusi. Tas nebija parasts aparāts. Tas bija velna rīks, kas bija slepkavniecisks un ļauns. Tieši tāds, kā tā īpašnieks.

It kā ar žņaugšanu vai avāriju nebūtu gana. Viņam vajadzēja, lai es nogalinu brutāli. Man trīcēja rokas un zobi. Es jutu, kā arbaleta stūris duras man mugurā un noriju kaklā sakāpušo žulti. Nu jau vairs nebija ilgi jāgaida. Es taču jau biju pieņēmusi lēmumu.

Atskanēja atslēgu žvadzēšana un dzīvokļa tumsu pāršķēla gaismas stars, kas nāca no koridora. Aksels nolika somu, jaku un cepuri uz skapja un izpurināja matus. Ārā lija kā ar spaiņiem un ducināja negaiss. Droši vien, pie vainas bija fakts, ka debesis jau bija lietas kursā. Vienīgais, ko viņi nezināja, bija mans lēmums. Jebkurā gadījumā Dievs zināja par zaudējumu.

Viņi zaudēs ierēdni vai dvēseli. Es zaudēšu daļu no sevis. Bet kas biju es? Riebīgs monstrs, kas sastāvēja gan no sliktā, gan no labā. Atceros, ka reiz kā cilvēks prātoju, kāpēc mani īstie vecāki no manis atteicās.. Un tad es sapratu. Viņi negribēja audzināt monstru. Toreiz gan tas bija citā kontekstā. Tagad bija mazliet citādāk. Mana eksistence viņus pazudināja. Un tagad man ir jāpazudina kāds, ko es mīlu, lai glābtu citu.

-Mammu?- Aksels satraukti vaicāja, kad ieraudzīja mani sēžam uz klubkrēsla. Es mazliet sarāvos, kad viņš mani pasauca, taču nomierinājos. Acīs kaisa asaras un es izkāpu no krēsla, lai viņu apskautu,- Ko tu te dari?- viņš mani cieši piekļāva sev klāt. Viņa balss izklausījās pēc tēva. – Kāpēc tu trīci? Mammu, saki man…-

-Es tevi mīlu,- es sacīju un uzliku rokas uz dēla vaigiem,- Tu to zini, vai ne?

-Mammu, tu mani biedē,- viņš atbalsoja vārdus, ko es reiz biju teikusi. Aksels uzlika savas plaukstas virs manējām un dedzīgi centās izlasīt atbildi manās acīs. Taču tajās viņš redzēja tikai sevi,- Runā taču. Es uztraucos. Vai tev ir jāiet prom? Vai tu nekad neatgriezīsies?

-Ar mani viss būs kārtībā,- es sacīju un piešķiebu galvu, lai nopētītu dēlu no visām pusēm. Noglāstīju viņa īsos, zīdainos matus un samtaino, silto ādu. Zilā un brūnā acs raudzījās uz mani ar neizpratni. Pustumsā viņš bija Kristiāna kopija, kas lika sirdī iedzelt sāpēm,- Ar mani viss kārtībā,- es samelojos, kad viņš pamanīja arbaletu, kas bija man aiz muguras. Dēls saspringa.

-Kas tas ir?- viņš vaicāja. Balsī ieskanējās dusmas un neticība,- Kur tu to dabūji?

-Tam nav nozīmes, Aksel,- es mierīgi sacīju un viņu cieši apskāvu,- Vai tu manī klausies?

-Jā,- puisis mulsi atteica, nespēdams atraut acis no ieroča man aiz muguras.- Es klausos.. es nesaprotu.. kas notiek? Kāpēc tu esi te? Kāpēc ar tevi ir tas briesmīgais ierocis?

-Ššššš,- es viņu klusināju, un uzliku roku puisim uz sejas,- Neuzdod tik daudzus jautājumus. Es vienkārši vēlējos tevi redzēt. Tas arī viss. Par to neuztraucies,-

-Mammu, tas nav smieklīgi. Es negribu, lai tu man vairs melo,- Aksels uzstāja un satvēra manas rokas savējās. Viņa skatiens savažoja manējo,- Lūdzu..- viņš aizžņaugti lūdza,- Pasaki man, kas pie velna notiek.. mammu..

-Nāc,- es aicināju un apsēdināju viņu uz dīvāna. Ar skatienu ieslēdzu gaismu istabā, lai redzētu dēla skaisto seju, ko paspilgtināja viņa labā sirds,- Es tev gribēju paskaidrot..

-Nevajag man skaidrot,- Aksels mani pārtrauca,- Emīlija man visu izstāstīja. Es domāju, ka tas viss bija izdomāts, bet tad savilku paralēles. Viņa izstāstīja arī par jums abām, ka esat sastrīdējušās. Vai tur tā lieta? Emīlijas dēļ tev ir nepatikšanas?

Es papurināju galvu. Dziļi ievilku elpu un saņēmu viņa rokas savējās.

-Tavas rokas… tās ir aukstas,- dēls sacīja skumjā balsī un centās tās sasildīt, saberzējot pret savām,- Kas tad ir par nelaimi? Vai tava dvēsele jāliek mierā?

-Man tev ir lūgums,- es stingri noteicu, pielietodama visu spēku, kas manī bija,- Tev tas vienkārši ir jāizdara, labi?

-Es nekam nepiekritīšu, kamēr tu man nepaskaidrosi, uz ko es parakstos,-

-Aksel,- es viņu uzrunāju vārdā un ļāvu asarām noritēt pāri vaigiem,- Tas ir tava tēva dēļ. Viņš nav vainīgs pie nekā. Es viņam nepaspēju par tevi pateikt. Nevaino viņu.

-Es neko nesaprotu, dieva dēļ, sieviete, runā tieši,-

-Es to daru jūsu dēļ,- es sacīju un aiz muguras pastiepos pēc arbaleta. Tā aukstā virsma skāra pirkstus un es jutu, kā mute saviebjas. Asaras sāka ritēt vēl trakāk, apstādinot elpu un es sāku trīcēt. Aparāts izkrita man no rokām un es nolamājos,- Apsoli, ka palīdzēsi man.

-Ar ko, mammu?- Aksels noskuma. Neatbildēju, bet gan ieliku arbaletu viņam rokās, ar smaili pagrieztu pret mani. Puisis mirkli uz to skatījās, pasvārstīdams smago priekšmetu rokās,- Ko tu gribi, lai es ar to daru?

-Nogalini mani,- es palūdzu un samiedzu acis no asarām. Es gribu dzīvot. Es tik ļoti dzīvot nekad nebiju gribējusi. Es nespēju aprakstīt, cik grūti bija šos vārdus teikt. Es gribēju just apskāvienus un smaržas. Garšas. Skaņas. Tausti. Just, dzirdēt. Es gribēju mīlēt. Es gribēju to visu.

Bet es viņus abus mīlēju vairāk par sevi. Velnam vajadzēja kādu, ko es mīlēju, tad nu atliku tikai es. Aksels neticīgi, acis plati iepletis, vērās manī,- Nebaidies, mīļais,- es viņu mierināju un notrausu asaras,- Es jau esmu mirusi. Man nesāpēs. Tas ir tāpēc, lai tu, Emīlija un tavs tētis būtu drošībā. Labi?

-Es.. nevaru. Mammu, tas nav normāli, es to nevaru,- arī puisis sāka raudāt un arbalets viņa rokās mežonīgi sāka drebēt. Piecēlos kājās un pagriezos ar muguru pret viņu. Cieši aizmiedzu acis un viņam domās palūdzu to izdarīt. Sažņaudzu rokas dūrēs, cieši aizmiedzu acis un gaidīju.

-Mammu..- Aksels gandrīz ieķilkstējās,- Es nevaru.. es tevi tikai nupat esmu atguvis..

-Izdari to, Aksel,- manā balsī ieskanējās erceņģeļa un velna balss intonācijas krustojums un es dzirdēju, kā viņš paceļas,- Nebaidies, mīļais. Es nebaidos. Es to daru jūsu dēļ.

-Mammu?-

-Jā, dēliņ?-

-Es mīlu tevi, mammu,- viņš sacīja. Kādu mirkli valdīja klusums un tad es to jutu. Arbaleta bulta caurdūra man muguru, tad plaušas un iznāca cauri krūtīm. Sāpes bija dzelošas, taču ātras un īslaicīgas. Es paspēju tikai vienreiz sagrīļoties, pirms mana dvēsele un gars izkūpēja gaisā. Iestājās tumsa, kura ļāva man ieelpot vēl trīs reizes pirms atņēma man gaisu pavisam.

Katrīnas daļas beigas. (Jā, viņa ir mirusi.)