Alans truli raugās griestos, mēģinādams netīrajos plankumos saskatīt kaut kādus attēlus vai jebko citu, kas spētu novērst viņa uzmanību no Hannas. Ir pagājušas tikai pāris dienas, bet šķiet, ka vesela mūžība.
Vairs nevienas viņas mantas vai īpašās smaržas, kuras dēļ Alans bija gatavs gandrīz vai zaudēt savu prātu. Viņš satver spilvenu un piespiež to pie krūtīm, iedomājoties, ka tā ir Hanna, kas allaž sēdēja, atspiedusi pret viņu muguru. Tie brīži Alanam sagādāja vislielāko prieku. Viņš ķimerējās gar meitenes tumšajām cirtām un ļāva abu domām plūst klusumā.
Patiesībā viņi vispār maz sarunājās, bet klusum nekad nebija spiedošs vai nomācošs. Ar Hannu bija patīkami klusēt un vienkārši būt mirklī, ļaujot visam apkārtējam uz sekundes simtdaļu sastingt. Un tagad, šķiet, sastindzis ir viņš pats. Alans nejūtas savā ādā.Viņš sarunāja tik daudz muļķību, kas noteikti Hannai vēl ilgi sāpēs.
Pēdējās dienās viņš to vien ir darījis, kā vien prātojis par viņu. Par to, cik viss pagriezās slikti, kaut gan sākumā šķita, ka viņi ir kā radīti no viena dvēseles materiāla.
Un tad Hanna viņu izvēlējās piekrāpt ar paša brāli. Pa šīm pārdesmit stundām Alans ir izjutis īstu elli. Vispirms viņš izdemolēja niecīgo istabu, sastitot visus traukus un visu pārējo, kas vien bija plīstošs. Pēc tam viņš devās pie Reiņa, lai vēlreiz izrēķinātos ar to kretīnu.
Alans vairākas reizes bija centies sazvanīt Melāniju, lai brīdinātu, ka, iespējams, viņai nemaz nav vērts atgriezties pie tāda cilvēka. Sieviete necēla klausuli un beigu beigās Alans atmeta visam ar roku, cerēdams, ka karma kādreiz Reinim smagi atmaksās.
Pārdomas iztraucē pēkšņā cilvēka iebrāšanās istabā. Pirmajā mirklī, izdzirdot soļu dipoņu, viņam šķita, ka tā ir Hanna. Ka meitene ir atgriezusies, lai lūgtu piedošanu un ierosinātu visu sākt no nulles. Alans nedomājot ilgāk, tam piekristu, neraugoties uz to, ko Hanna likusi viņam izciest.
Tas ir Niklāvs. Viņa mati ir izpūrušu un seja pietvīkusi sarkana no skriešanas. Viņš savu istabas biedru nav redzējis veselas četras dienas, kopš viņš izgāja pa durvīm neilgi pēc Hannas.
-Tu lasīji ziņas? - Viņš vaicā, apsēzdamies uz gultas malas.
-Priekš kam man lasīt? - Alans sarkastiski izmet, atguldamies gultā. Viņam vispār nevajadzētu sarunāties ar Niklāvu, tāpēc, ka viņš visu sačakrēja un ievārīja vēl lielāku putru.
-Te rakstīs, ka šorīt atrasta kāda mirusi meitene. - Puisis neliekas mierā. Sarkanie pleķi no sejas pamazām izzūd un tā kļūst krīta balta.
-Un? - Alans nesaprot, ko Niklāvs cenšas pateikt un kāpēc viņš vispār par to runā.
-Alan, es tovakar biju ar Hannu. - Viņas vārds izdara kārtējo pamatīgo iegriezumu dvēselē. Šoreiz tas izskan vēl sāpīgāk, jo nāk no Niklāva mutes.
Alans palūkojas vēlreiz un pleķu izraibinātajiem griestiem. Viņš no visas sirds cenšas ignorēt uzstājīgo Niklāva skatienu.
-Mēs dzērām. Ilgi. Hanna bija pilnīgā pālī. - Viņš turpina, kaut gan Alanam tas neinteresē. Patiesībā interesē gan, tikai viņš cenšas palikt neitrāls.
-Un tad mēs sastrīdējāmies. Patiesībā viņa visu vakaru bija īgna tā sasodītā Reiņa dēļ. - Nika balsī jaušamas dusmas un Alanu tas tracina vēl vairāk. Kāda viņam daļa gar Reini, ne jau viņš bija kopā ar Hannu. Ne jau viņš piedzīvoja tādu pazemojumu un pilnīgu izņirgāšanos.
-Aizveries, Nik. Man neinteresē, ko jūs darījāt. Liec mani mierā! - Alans norūc un demonstratīvi pagriežas uz otriem sāniem, truli blenžot sienā.
-Hanna pateica, ka nožēlo, ka mani vispār glābusi. Tas nebija nekas patīkams, bet es spēju ar visu sadzīvot, ja vien viņa būtu dzīva. - Niklāva balss notrīs.
Alans turpina blenzt sienā tik nikni, ka acis sāk asarot.
-Sasodīts, Alan! Viņa ir mirusi manis dēļ! - Viņš iekliedzas un tad sviež kaut ko pret sienu.
Visbeidzot Alans pagriežas, nespēdams aptvert, kas tik tikko ir noticis.
-Ko tu muldi?! - Viņš uzrūc.
-Tonakt viņa bija galīgi sadzērusies un nikna, un tajā pašā laikā pārbijusies. Viņai taču nebija kur palikt vai pat kāds cilvēks, pie kura vērsties tādā mirklī. Viņa bija viena, saproti? Pilnīgi viena... - Viņš turpina, savilkdams plaukstas dūrēs.
Iestājas klusums. Tas, šķiet, ilgst veselu mūžību. Alans vēl aizvien nesaprot, ko Niks cenšas pateikt un kāda ir visa teiktā jēga.
-Tu jau nezini, cik Hannai ir bijis sūrs mūžs. Vēl bērns būdama, viņa piedzīvoja to, ka vecāki atsakas. Patiesībā viņi jau nekad nebija Hannu ne gribējuši, ne mīlējuši. Viņa vairākas reizes ir izjutusi, kā tas ir – būt pieņemtai kādā ģimenē un tad atkal iegrūstai atpakaļ tai ellē. Bet viņa nesalūza, pacieta nejēdzīgos cilvēkus, kas gribēja viņu nogremdēt heroīnā un alkoholā. Par spīti visam, viņa nebija zaudējusi cilvēcību. - Niks turpina.
-Ko tu vēlies pateikt? - Alans kļūst aizvien neiecietīgāks.
-Tikai to, ka tu viņu tiesāji, nezinādams, kāda ir patiesība. Jā, viņa rīkojās cūciski, taču tu nezini, kā tu būtu darījis tādā pašā situācijā. Viņa gribēja naudu, jaunas drēbes, jo nekad iepriekš Hannai nekā no tā visa nebija. Pāris skrandas, ko dēvēt par drēbēm, tas arī viss.
Alanam ne prātā nebija ienācis, ka viņa varētu izrādīties bārene, kas pie tam ir dzīvojusi pie divām sievietēm un pēc tam atkal nonākusi bērnu namā.
-Kāpēc tu runā pagātes formā? - Alans pajautā.
Niklāvs sastingst. Šķiet, ka viņam kļūst grūti elpot.
-Tu laikam esi idiots. Tā meitene, kas tikusi šorīt atrasta bez dzīvības pazīmēm ir Hanna. Viņa tovakar ir izdarījusi pašnāvību. - Viņa mute kustas, bet vārdi aizlido, vēl nenonākdami līdz Alana ausīm.
Manuprāt, viņš Hannu mīlēja visvairāk