Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-77/869206
----
Hannai nekad agrāk Alana klātbūtne nebija bijusi tik spiedoša un nepanesama. Kopš dienas, kad viņa spēra kāju viņa nelielajā istabā, kas tiek dalīta ar vēl kādu nezināmu puisi, Hanna uzreiz saprata, ka nemūžam nespēs Alanam atklāt patiesību.
Puisis bija tik priecīgs viņu ieraugot, ka uzreiz ierāva ciešā apskāvienā un vairākas minūtes turēja tvērienā, maigi glāstot Hannas matus un muguru. Hanna vēlējās kliegt un sist ar dūrēm pa Alana krūtīm, darīt jebko, tikai lai viņš nebūtu tik jauks pret viņu.
Pēc tam viņa devās uz dušu un vairāk nekā 30 minūtes pavadīja zem karstas ūdens šalts, raudot un sevi šaustot. Lai vai kā – Hanna zina, ka atpakaļceļa vairs nav.
Viņa ir sapinusies Reiņa izmestajā tīklā tā, ka nekad vairs netiks no tā laukā, lai arī kā to gribētu. Bet viņa jau nemaz nevēlas. Hanna nespēj iedomāties, ko darītu, ja Reinis izdomātu atteikties no viņas. Un tad viņa aizdomājas līdz Alana situācijai, saprotot, ka viņam noteikti ir tāpat.
Viņš taču Hannas dēļ ir gatavs uz visu, tikai lai no meitenes izvilinātu kaut blāvu smaida atblāzmu. Tomēr, ja vien viņš nojaustu, ko viņa meitene un miesīgs brālis dara aiz muguras...
Jo vairāk dienas Hanna pavada ar Alanu, jo pretīgāka sev šķiet. Viņai nekad nebūtu ienācis prātā, ka šāda nezināma jūtu ķīmija ir tik postoša, radot neatgriezeniskus zaudējumus.
-Par ko tu domā? - Alans jautā jau kuro reizi, kā jau ierasts, virpinādams pirkstos Hannas mitro matu šķipsnu.
-Tāpat vien. - Viņa nevērīgi atbild, lai gan domas kavējas pie Reiņa auguma, viņa stingrajām rokām un maigajām, pilnīgajām lūpām, kas skārušas teju visu Hannas augumu. Viņa neviļus nodreb un Alans uzreiz pavaicā, vai Hannai salst.
Hanna tikai nevērīgi papurina galvu un ļauj domām nest viņu atpakaļ pagātnē, kur tikai pirms pāris dienām abi bija pavadījuši neatkārtojamu laiku divvientulībā ārpus civilizācijas un trokšņiem.
-Vai gribi pazīmēt ar grafiti baloniņiem? - Alans vēlreiz uzrunā meiteni ar tādu degsmi balsī, ka Hanna nespēj atteikt, lai arī labprātāk visu vakaru pavadītu gultā zem segas.
-Tas būtu lieliski! - Viņa cenšas atbildēt ar tikpat lielu aizraušanos, tomēr balss aizķeras rīklē un pār lūpām izveļas tik tikko dzirdama vārdu straume.
Alans uzspiež ātru skūpstu uz meitenes pakauša un pieceļas kājās.
-Es tomēr nesaprotu, kāpēc tavi vecāki neļāva sazināties ar mani? Kāpēc viņiem par mani ir radies tik slikts iespaids? - Alans jautā, meklēdams skapī piemērotu apģērbu.
-Es taču teicu, ka viņi ir nesaprotami. - Hanna atbild nogurušā balsī. Tā jau viss ir pietiekami sarežģīti un vēl viņai jātiek galā ar meliem par vecākiem.
Domas atkal joņo meitenes prātā un viņa mēģina atsaukt atmiņā vecāku sejas brīdī, kad viņi patiesi bija laimīgi un nekliedza uz meitu. Atmiņā ataust blāva aina ar mammu, kura sēž Hannai iepretim un baro viņu ar bezgaršīgu putru. Viņai tad varēja būt kādi četri gadi, un Hanna negaršīgo ēdienu norija, cerot pēc tam saņemt kādu našķi, kas, protams, nenotika.
Tolaik mamma bija ļoti priecīga, ka Hanna ēda, viņa sita plaukstas un pasauca tēti. Viņi pat samīļojās un tētis uzspieda mammai uz vaiga īsu buču. Taču pēc tam viss sāka iet arvien greizāk. Viņi plēsās, kāvās, lidināja šķīvjus un nažus, dzēra, kliedza, līdz beigās nomira, tā arī neļaujot vienīgajam bērnam iepazīt viņu patieso būtību.
Tas Hannai sāp visvairāk – viņa taču bija centusies no visas sirds, lai būtu meita, kādu vecāki vēlējās. Viņa nekad nesūkstījās par saziedējušām maizes šķēlēm vai sakaltušu siera gabalu, ko visbiežāk atrada ledusskapī. Viņa sakostiem zobiem bija pacietusi visus jandāliņus, kas tika rīkoti nelielajā dzīvoklī. Dažkārt meitene visu nakti nebija gulējusi, jo viņai bija neizsakāmi bail par mammu un tēti, kas varētu viens otram nodarīt kaut ko ļaunu.
Parasti tādās reizēs Hanna visu nakti bija pavadījusi stūrī uz grīdas, trīcēdama pie visām miesām. Tiklīdz caur biezajiem aizkariem ielauzās kaut visniecīgākais saulesstariņš, viņa izrāpās pa logu un skriešus metās prom, apzinādamās, ka vakarā sekos jau ierastais scenārijs.
Vai arī viņas vecāku nāvē vainojams Artūrs? Tāpat kā Ksenijas...
-Hanna, tev viss labi?! - Alans purina meitenes plecus un tikai tajā mirklī viņa attopas realitātē un ātri notrauš pār vaigiem ritošās asaras.
-Es...piedod...es tevi vairs netirdīšu. - Alans saka, apskaudams viņu tik cieši, ka Hannas vaigs iespiežas puiša plecā.
Beidzot Hanna ļaujas asarām un nesaprot, kāpēc pēdējā laikā ir tik sasodīti emocionāla.
Viņa taču nemaz agrāk nenovērtēja tos visus cilvēkus, kas bija apkārt. Pret Kseniju meitene izturējās asi un rupji, nemaz necenšoties iepazīt viņu pa īstam.
-Neraudi, lūdzu. - Alans maigi glāsta muguru un Hannas šņuksti pamazām pieklust līdz apslāpst pavisam.
Viņa notrauš asaru pēdas un pasmaida. Ap sirdi ir palicis nedaudz vieglāk.
Alans pasniedz viņai melnu kapučjaku un vairākus flakoniņus.
-Tici man, tev paliks vieglāk. -Viņš saka, lūkodamies Hannas acīs.
Viņa no sirds cer, ka Alanam vismaz šoreiz ir taisnība.
------
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-79/869754
