Iepriekšejā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-78/869657
-------
Lai gan nakts ārā kopā ar Alanu, ložņājot pa dažādām celtnēm un zem tiltiem bija pat vairāk nekā nepieciešams, lai Hannai no jauna ieviestu dzīves sparu, nekas nav salīdzināms ar Reiņa klātbūtni.
Sākotnēji Hanna bija noskaņota visai skeptiski, jo viņai šķita, ka Alans aprobežosies ar tuvāko ēku, uz kuras uzzīmēs kaut kādus ķeburus, tomēr viņi bija aizbraukuši tālu prom no burzmas un teju klusumā katrs izpaudušies uz savas sienas.
Meitene nekad nebūtu iedomājusies, cik Alans ir talantīgs un cik skaisti sanāk viņa darbi, kas nemaz nelīdzinās tradicionālajiem grafiti ķēpājumiem. Viņš bija uzzīmējis divus cilvēkus, kas apvijušies viens ap otru, gluži kā tādi vīteņaugi. Tiklīdz Hanna palūkojās uz sienu, kas pirms neilga laika bijusi vien pelēka un nepamanāma, viņa uzreiz sajuta asu dūrienu pakrūtē. Lai gan cilvēku sejas nebija saskatāmas, jo tās aizsedza mati, viņa saprata, kas ir domāti šie divi cilvēki, kas piekļāvušies viens otram tik cieši, ka neviens un nekas tos nekad nespētu izšķirt.
Tikmēr viņa no visas sirds bija centusies uzzīmēt kaut ko jēdzīgu, lai nepataisītu sevi Alana acīs par galīgo nemākuli, bet viss darbs rezultējās ar milzīgu tumši zilu pleķi, kas izpostīja citus darbus, kas tapuši vēl pirms Hannas postažas. Alans bija meiteni mierinājis un apsolījis, kas tuvākajā laikā iemācīs viņai zīmēt.
Hanna, protams, pieklājīgi pamāja ar galvu, lai gan vienīgais, ko viņa jebkad vēlētos uzzīmēt ir Reinis. Lai visa pasaule redz, cik ļoti viņai vīrietis ir svarīgs un tuvs.
Un jau nākamajā rītā Hanna saņēma zvanu no cilvēka, par kuru nemitīgi domā, no jauna izdzīvodama visu, ko abi ir kopā piedzīvojuši. Tādu notikumu nemaz nav daudz, bet tie visi Hannai ir neticami svarīgi un tuvi.
Kā jau allaž – Alans bija devies uz lekcijām, bet viņa palika istabiņā, domādama visdažādākos veidus, kā nesajukt prātā. Pēc laiciņa viņai piezvanīja Reinis un aicināja satikties un kā gan meitene spētu atteikt? Viņa bija gatava izskriet ārā pidžammā un ierāpties viņa siltajā un aicinošajā klēpī, ļaujot vīrieša rokām aptīties ap viņas trauslā auguma.
Reinis solīja atbraukt pakaļ pēc stundas, tāpēc Hannai ir pietiekami daudz laika, lai nomazgātos dušā un aizskrietu uz veikalu pēc kārtējā jaunā apģērba. Dažkārt viņa ir pateicīga visiem augstāk stāvošajiem spēkiem par to, ka liktenis viņu atveda pie Alana. Viss, kas Hannai ir jāizdara, ir jāpalien zem gultas, jāizvelk no pagultes apputējušā soma un jāpaņem kārtējā čupiņa ar naudu. Tieši tik vienkārši un jau ierasti, ka Hanna pat nesatraucas, ka somu ir novietojusi tādā pašā pozīcijā, kādā tā atradās pirms tam.
Domājot par Reini, prāts aizmiglojas un viņa nespēj sevi kontrolēt.
Kad mati ir izmazgāti, Hanna uzvelk visvienkāršākās drēbes un dodas uz veikalu. Šoreiz viņa vēlas izskatīties perfekti, lai Reinim neienāktu prātā vēlreiz viņu nogādāt Alana rokās.
*
-Viss būs kārtībā, lidojums ilgst nedaudz vairāk kā stundu. - Viņš noglāsta sievietes neticami zīdaino ādu, otru roku izlaidams caur viņas ogļu melnajiem, mirdzošajiem matiem.
-Man ir bail. Es taču esmu tomēr stāvoklī. Es nevēlos, lai kaut kas atgadītos ar mūsu...mūsu mazuli. - Kad viņa izrunā katru vārdu, pilnīgās lūpas kārdinoši paveras.
-Melānij, tev nekas nenotiks un mūsu mazulim arī nē. - Reiņa roka uzgulst uz sievietes vēdera, kas tik tikko sācis augt. Viņš to maigi noglāsta un jūt, kā Melānija pamazām atslābst.
Viņa ir krampjaini ieķerusies savā čemodāna rokturī un kodī lūpu. Ja Reinim būtu teikšana, viņš nekad nelaistu šo sievieti ārā no gultas vai...dzīvokļa.
-Man tevis pietrūkst. - Melānija žēli novelk un Reins uzreiz uztver sievietes sīciņo ķermenīti, kurš pret viņa platajiem pleciem izskatās miniatūrs. Viņš ieelpo svaigo aromātu un aizver acis.
-Tu man jaut tagad pietrūksti, mīļā. - Viņš čukst Melānijas matos un ikkatrs vārds ir ellišķīgi patiess.
Kaut Melānija nebūtu tik laba, skaista un sirsnīga. Tad viņam būtu vieglāk atklāt patiesību, bet patlaban viņš to nekādi nespēj izdarīt. Bez tam – viņa ir gaidībās un pavisam drīz Reinis sevi sauks par tēti.
Tas ir vārds, kas izraisa bijību un reizē ietver vispasaules lepnumu. Viņš būs tētis. Viņam būs īsta ģimene, kurā nevaldīs monarhija. Reinis jau tagad iztēlojas, ka turēs Melānijas roku, kamēr viņa mocīsies kontrakciju sāpēs, pēc tam viņa rokās iegulsies maza dvēselīte cilvēciņa veidolā, kas deviņus mēnešus nēsāta zem mīļotās sirds. Aptverot, ka tas viss notiks pavisam drīz, viņš vēl vairāk mīl Melāniju par to, ka viņa ir sniegusi tādu dzīves piepildījumu.
-Noteikti zvani, tiklīdz esi nosēdusies. - Reinis piekodina, atlaizdams mīļoto vaļā.
-Apsolu, ka šis būs pēdējais darba komandējums. - Viņa caur asarām pasmaida un tad vēlreiz apskauj Reini, piekļaujoties tam cieši klāt.
-Es tevi mīlu vairāk par visu uz šīs pasaules. -Melānija aplciecina un Reinis atbild ar to pašu.
Tad sieviete pamāj atvadas un dodas, lai nodotu bagāžu un veiktu pārējās nepieciešamās procedūras.
Lai gan līdz lidojumam ir vēl vairāk nekā stunda laiks, Melānija bija lūgusi, lai Reinis viņu nogādā lidostā ātrāk, jo tā būšot vieglāk atvadīties.
Tad viņš dodas ārā no lidostas, vēlēdamies, kaut tiešām Melānijai nebūtu bijis jālido. Viņam sieviete šobrīd ir nepieciešama visvairāk.
*
-Kurp mēs braucam? - Hanna nepacietīgi vaicā, tiklīdz ir iekāpusi Reiņa mašīnā un piesprādzējusies. Reinis meitenei sniedza karstu skūpstu un teica, ka jau atkal ir sagādājis pārsteigumu.
-Tu gan esi nepacietīga! - Viņš nebēdnīgi iesmejas un uzsāk braucienu.
Hanna skatās ārā pa logu, vērodama mūžam steidzīgos cilvēkus un ēkas, kam tie plūst garām, nemaz neievērojot to visu burvību, kas ir visapkārt.
Visas bailes un bažas ir pārgājušas, tāpēc viņa ļauj nomocītajam augumam atslīgt mašīnas sēdeklī. Tikai Reiņa klātbūtnē viņa izjūt tādu mieru, ka gandrīz vai gribas raudāt.
Alanam viņa jau ir nosūtījusi ziņu, kurā vienā teikumā paskaidroja, ka dodas satikties ar draudzeni un, iespējams, šonakt nebūs pie viņa, beigās pievienojot bučiņas ikonu, lai teksts neliktos pārāk sauss un bezpersonisks.
Reinis uzmeklē Hannas roku un to maigi saspiež. Viņi sasmaidās un jau pēc mirkļa automašīna piestāj pie kāda moderna daudzdzīvokļu māju korpusa.
Pēc pāris minūtēm Hanna stāv neticami moderna dzīvokļa koridorā un neticības pilnām acīm uzlūko visu, kas atrodas apkārt. Viņa novelk apavus un mēteli, atklājot skatienam pieklājīgu, bet tajā pašā laikā sievišķīgu bordo krāsas bikškostīmu ar mežģīņu detaļām.
Zem tā viņa ir pavilkusi šodien pirktu apakšveļu, tādējādi vēlēdamies pārsteigt Reini.
-Mazā, es tevi gaidu. - No viesistabas atskan aizsmakušā Reiņa balss un Hanna ilgāk vairs neuzkavējas.
Telpa ir izrotāta ar Ziemassvētku gaismiņām un smaržīgajām svecītēm. Uz galda atrodas mirdzošas glāzes uz tievām kājiņām, kurās ieliets asinssarkans dzēriens, blakus tām novietota siera plate un irbulīši.
-Reini...- Hannas balss aizlūst no tādas romantikas izpausmes.
-Kuš, nesaki neko. Tev vienkārši ir jābauda. - Viņš pieceļas kājās un tuvojas Hannai.
Hanna aizver acis un klusu novaidās, jau atkal ļaujot tūkstošiem tauriņu eksplodēt vēderā.
