Nākamā nodaļa, labākajā gadījumā, būs tikai ceturtdien. Arlabunakti.
P.S. Būtu priecīga par kādu komentāru, ja kaut kas nepatīk. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-3/752874
4. Nodaļa
Es iebraucu savas mājas pagalmā un noņemu ķiveri no galvas. Visos logos ir tumsa izņemot visā pirmajā stāvā. Balle sākusies.
Nolieku ķiveri un aizstumju motociklu uz vienu no mājas stūriem. Klusi ielavos mājā u uztipinu uz savu istabu. Skapī atrodu garu, zelta vakarkleitu un saviebju seju. Fuj.
Neskatoties uz to, ka kleita man tiešām nepatīk, es to uzvelku, atrodu tādas pašas, zelta kurpes ar diezgan lielu papēdi un apsēžos uz krēsla pie spoguļa. Pieliecos tam tuvāk un izņemu melnās lēcas, atklājot manas gaišās acis. Atkal saviebju seju. Kā man nepatīk manas acis. Man nekas nepatīk, bet varu atzīt, ka esmu skaista un būtu vēl skaistāka, ja būtu mana dabīgā matu krāsa.
Sataisu matus nekārtīgā copē un uzklāju uz sejas gaišu kosmētiku. Melnās acis tagad ir gaišas un spīdīgas, melnās lūpas ir maigi rozā un vaigi vairs nav bāli, tie ir ar vieglu sārtumu. Es izskatos pēc meitenīgas meitenes.
Matus izlaižu, izķemmēju un sapinu smalkā franču bizē, lai mati netraucētu visas balles laikā. Pieceļos kājās, uzmetu sev pēdējo īso skatienu un izeju no istabas. Es nostājos kāpņu augšā un noskatos uz cilvēkiem lielajā telpā. Daži dejo līdzi lēnajai mūzikai, daži stāv gar malām un cītīgi kaut ko apsriež, citi stāv pie galdiem un stūķē mutē visu pēc kārtas.
Visu vidū saskatu arī savu tēvu. Viņš, protams, runā ar saviem kolēģiem, tikai šoreiz neizskatās, ka tas ir par darbu.
Tēva acis paceļas pret mani, viņš mani nopēta un novēršas, tad atkal uz mani paskatās un viņa acis ieplešas. Atpazina. Paceļu roku un viņam pamāju. Uzsmaidu viņam un ļauni pie sevis pasmaidu. Pat nezin, kas viņu sagaida.
Lēni kāpju lejā pa kāpnēm, pievēršot visu uzmanību. Visu cilvēku acis ir uz manis. Tas liktu man mulst, ja nebūtu pie skatieniem pieraudusi. Visiem uzsmaidu un nokāpju līdz pašai lejai. Priekšā nostājas tēva pats jaunākais kolēģis, kurš ir nieka trīs gadus vecāks par mani. Vienu brīdi man bija labas attiecības ar viņu, bet tad viss mainījās. Viņš tika paaugstināts, visu laiku bija aizņemts, nebija laika man. Un tā mēs kļuvām par svešiniekiem, kas pat nesasveicinās, ja kādreiz satiekas. Tas salauza manu sirdi. Mēs nebijām kopā, bet viņš bija mans labākais draugs. Kādreiz.
-Sveika,- viņš man uzsmaida. Vien tas vārds un smaids liktu manai sirdij atkal salūzt, bet es esmu mainījusies. Ļoti mainījusies.
-Čau,- vēsi atbildu un nopētu visus cilvēkus zālē. Lielākā daļa mani vairs nevēro, bet daži joprojām ar acs kaktiņu uz mani aizdomīgi skatās, tādēļ veltu viņiem mazu smaidu. Nabaga cilvēki. Tik naivi un stulbi. Kā viņi tika pie tām naudas kaudzēm, kas šobrīd guļ viņu seifos?
-Kā jūties, Kristena?- Eduards vaicā un pieliek šampānieša glāzi pie lūpām. Koķeti viņam uzsmaidu, uzlieku savu plaukstu uz viņa rokas un pieliecos pie viņa auss. Jūtu, kā Eduarda ķermenis saspringst un pasmīnu.
-Eduard,- čukstu, neatbildot uz viņa jautājumu. Eduards stīvi pamāj ar galvu. -Ejam uz manu istabu?- jautāju un iekožos apakšlūpā, lai nesāktu smieties. Eduards neticīgi uz mani skatās, bet tad uzliek vienu roku man uz gurna un pasmaida.
-Ejam,- viņš nosaka, noņem roku no mana gurna un pagriežas, lai noliktu glāzi uz tuvākā galdiņa. Pa to laiku, kamēr viņš ir pret mani ar muguru, es nozūdu pūlī. Sacerējās par daudz. Idiots.
Ejot garām cilvēkiem, es visus pasveicinu, bet neapstājos, lai uzsāktu sarunu ar viņiem. Es nonāku tālākajā zāles stūrī un vēroju savu tēvu. Paņemu glāzi šampānieša no viena viesmīļa un pateicībā viņam uzsmaidu.
-Kristena, kāds prieks tevi te redzēt!- pārāk laimīga onkuļa balss iesaucas man pie auss. Izspiežu smaidu un pagriežos pret viņu. Jau pa gabalu es jūtu alkohola smaku, kas nāk no viņa.
-Onkuli Daren, tevi arī prieks satikt,- atsaku un aplieku rokas ap viņu. Stīvi papliķēju pa viņa muguru un tad onkuli atlaižu. Onkulis Darens plati smaida, turēdams rokā šampānieša glāzi, kura noteikti nav viņam ne pirmā, ne otrā un noteikti ne trešā, un visi zina, ka arī ne pēdējā.
-Daren, velcies atpakaļ,- onkuļa sieva Lūsija viņu sauc, un es pateicīgi viņai uzsmaidu. Sieviete atbild ar to pašu un aizvelk savu vīru prom no manis. Es palieku savā vietā, stūrī, zāles tālākajā un tumšākajā galā.
Tēvu cilvēkos esmu pazaudējusi, bet divi cilvēki piesaista manu uzmanību un liek man apjukumā pacelt uzaci. Nolieku glāzi uz galdiņa, nopūšos un dodos to divu cilvēku virzienā līdz stāvu pretī Fredijam un viņa tēvam.
-Mister Greisen,- plati uzsmaidu vīrietim un paloku galvu. -Fredij,- nomurminu, lai viņa tēvam neliktos nepieklājīga un neaudzināta. -Mister Greisen, vai man tikai tā izskatās vai arī jūs patiesi esat notievējis?- jautāju vīrietim ar viltotu interesi. Fredijs stāv blakus savam tēvam un neticīgi uz manis blenž, bet viņu es ignorēju.
-Jā, Kristen, es tiešām esmu,- misters Greisens atsaka un iesmejas. -Bet man tiešām interesē, kāpēc tu nokrāsoji savus matus?- vīrietis jautā un pakasa zodu. Sakožu zobus, bet turpinu smaidīt.
-Pēkšņi uznāca vēlme sevī ko mainīt,- atbildu. -Tas sākās ar matiem un beidzās ar manu attieksmi un uzvedību pret visiem,- paskaidroju un iekožos apakšlūpā. -Atvainojos, man būs jūs jāpamet, bet jūtieties kā mājās,- nosaku un aizeju no zāles, pametot ne tikai Greisenus, bet arī visus pārējos.
Ar muguru atspiežos pret sienu, aizveru acis un nopūšos. Kāpēc man par to jādomā? Es varēju neatbildēt uz to jautājumu, es varēju nedomāt par visu, kas īstenībā lika man mainīties, taču tagad jau ir par vēlu.
Atveru acis un ieraugu Frediju stāvam rokas stiepiena attālumā no manis.
-Ko tu...- mani pārtrauc Fredija lūpas, kuras pieplok manām. Tas nemaz nav patīkami, tas ir pretīgi. Acis ieplešas un es viņu cenšos no sevis atgrūst, bet tas tikai liek Fredijam mani ar rokām apķert un pievilkt sev klāt. Viņš ir pārāk pieprasīgs, viņa rokas ir pārāk aukstas kā pati nāve un tās pretīgās lūpas..
Es atslābinos Fredija rokās, liekot puisim pasmaidīt. Es atbildu ar smīnu un iekožos puiša lūpā. Stipri. Tas liek Fredijam atlekt no manis, it kā tikko viņam būtu iesitusi ar elektrību. Ar plaukstas virspusi noslauku muti un pēc tam pretīgumā saviebju seju.
-Es tevi izkastrēšu, tu, sīkā padauza,- norūcu un savelku rokas dūrēs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-5/753409
