http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-2/752285
3. Nodaļa
Ir mierīgs vakars, vējš nepūš, lietus nelīst un mēness apspīd ceļu man priekšā, tāpat kā meiteni īsajos šortiņos un topiņā, kas knapi apsedz viņas krūtis, nemaz nerunājot par viņas atkailināto vēderu. Pasmīnu, gaidot kad viņa sniegs signālu, ka var braukt, bet, tā kā daži braucēji vēl nav ieradušies, es zinu, ka sacīkstes nemaz tik drīz nesāksies, tāpēc nopētu visus, kas rindiņā stāv man pa labi. Tikai trīs cilvēki. Parasti ir vairāk, bet, kā jau minēju, visi vēl nav ieradušies.
Visi trīs no tiem, kas jau ir ieradušies runā ar saviem, tā saucamajiem, faniem, līdzjutējiem un gan jau arī draugiem, kuri ir atnākuši, lai viņus atbalstītu. Es stāvu viena. Viena ar savu mazulīti. Un tā man patīk. Tas noteikti ir daudz labāk, nekā būt barā ar cilvēkiem, kuru vārdus pat nezinu.
Man aiz muguras un visur apkārt, kur ir cilvēki, sākas skaļas ovācijas. Tās piesaista manu uzmanību, un es paskatos apkārt. Kad ieraugu, kāpēc visi liekas tik laimīgi, it kā būtu ieradusies kāda slavenība, es nobolu acis. Neviens cits kā Fredijs Greisens. Kas tur tik liels, ka viņš ieradies uz kārtējām sacīkstēm? Nav jau tā, ka viņš uz kādām neatbrauc, lai neizrādītos ar savu naudiņu un kādu jaunu motociklu.
Fredijs visiem uzzibina platu smaidu un piemiedz ar aci. Tad uzliek galvā ķiveri un atbrauc uz savu vietu, kura, kā par nelaimi, ir man blakus. Klusi norūcos un atkal jau pievēršos ceļam uz priekšu. Mežs apkārt, bedres ik pēc pusmetra un nelieli kalniņi arī ir redzami.
Puskailā meitene stāv kaut kur malā un cenšas koķetēt ar kādu puisi, virpinādama pirkstos matu šķipsnu. Uz mirkli aizveru acis un nopūšos. Kad atveru acis, puskailā meitene jau stāv ceļa vidū un tur rokās divus karodziņus. Viņa apskata visus, kas stāv gatavībā viņai priekšā, un paceļ karodziņus uz augšu.
Es neklausos apkārt esošajās skaņās, es skatos uz meiteni un gaidu, kad viņa nolaidīs karogus. Kad tas notiek, es pasmīnu, joprojām stāvēdama savā starta vietā. Pusplikā apstulbusi skatās manā virzienā un tad man pa kreisi. Samiegusi acis, es arī paskatos uz to pusi. Protams, Fredijs. Norūcos uz viņa pusi un aiztraucos līdzi vējam.
Es skatos taisni uz priekšu, nekur citur. Izvairos no citiem braucējiem man priekšā, apdzenot viņus visus, līdz priekšā redzu tikai un vienīgi mežu un ceļu, kam beigas nav saskatāmas. Tālumā, sīki kā skudras, stāv bariņš cilvēku, lai sagaidītu visus braucējus.
Palielinu ātrumu, lai ātrāk nobeigtu šo visu, bet man ceļu aizšķērso cilvēks uz motocikla. Fredijs Greisens. Atņirdzu zobus un samiedzu acis. Nu nē! Tā tas nenotiks!
Uzņemu ātrumu un cenšos pabraukt viņam garām, bet puisis brauc pārāk ātri, tāpēc turos blakus. Cilvēki priekšā paliek arvien lielāki, kad tuvojamies, un tāpēc, es uzņemu ātrumu, lai finišā nokļūtu pirmā, bet puisis turās man līdzi.
Novēršu domas no Fredija, lai finišā būtu pirmā, un koncentrējos tikai uz to, ka man jābrauc ātri. Man jānomierinās. Man jāiztukšo prāts no visa, kas nav par finišu, manu mazulīti un mani.
Uz pēdējiem metriem, es aizveru acis, bet kad skaļie saucieni un applausi pieklust, es acis atveru un saprotu, ka neesmu apstājusies pēc finiša līnijas, tāpēc pagriežos pret finišu ar mazu smaidu uz lūpām, un aizbraucu atpakaļ, lai redzētu Fredija sakauto skatienu, bet smaidīgo seju, slēpjot to, ka ir vīlies sevī un nikns uz mani.
Apstājos tieši viņam pretī un noņemu ķiveri. Matus izlaižu no astes, ļaujot tiem brīvi krist pār pleciem, un ar roku izbraucu caur tiem, kaut nedaudz tos piekārtodama.
Aši visiem uzsmaidu un ķiveri uzlieku atpakaļ uz galvas. Fredijs ir aizgājis kaut kur nostāk, bet es redzu viņu vērojam visu no malas. Apkārt ir tikai svešinieki, nevienu no viņiem es nepazīstu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es tik ļoti vēlos visus viņus te pamest.
Pamāju visiem un pametu visus apstulbušus stāvam pusaplītī. Klusi pasmejos un aiztraucos uz nekurieni.
***
Lēni traucoties pa nelīdzeno ceļu, es izbaudu tumsu, kas man ir apkārt. Tā ir vilinoša un aicina mani sevī pazudināt. Tā vien gribu tai ļauties, bet man to neļauj domas, kas dejo man prātā. Tās pārsvarā ir par to sievieti, kas ir mana māte. Papurinu galvu, kad pēkšņi sajūtos vainīga par to, ka atstāju viņu raudam pie manas skolas un pēc tam vēl manā istabā. Bet viņa nav pelnījusi manu laiku, viņa nav pelnījusi to, lai ar viņu runāju vai pat paskatos viņas virzienā. Viņa vienkārši pati ir vainīga par to, kā pret viņu tagad izturos. Tā ir viņas vaina. Ne mana. Es esmu tikpat nevainīga kā sīks putns zarā, jo es taču neizdarīju neko nepareizi.
Nopūšos un apstājos ceļa malā. Man blakus plešas tumšs un milzīgs mežs, kurā tik ļoti gribu ieiet un neatgriezties, ļauties tām sajūtām, kas mani pārņem, kad sēžu pie kāda koka un elpoju meža mitro, svaigo gaisu naktī. Tas vienmēr ļauj man nomierināties un nedomāt par neko. Domas vienmēr aizklejo kaut kur tālu prom no manis, ļaujot man atslābināties.
Bet es nedrīkstu tagad tur doties. Man jāizdara tas, ko esmu ieplānojusi. Man jābrauc uz balli. Man jābrauc, lai visus pārsteigtu. Lai izbojātu svinības, ko rīkojis mans tēvs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ignorejot-sapes-pakrute-4/752991
