Ielu sapņi (44)13

Nonākot slimnīcā, es pamanīju baru, kas reiz bija mana ģimene. Pirmais, kurš mani pamanīja bija Bens, kurš turēja rokās bērnu, kurš nu jau bija krietni paaudzies. Evans ar bērna acīm pētīja apkārtni, un es paņēmu mazo rokās.- Es pēc tevis ilgojos,- es sacīju, noskūpstīdama puisēnu,- Tu esi tik ļoti izaudzis...- es centos valdīt asaras un palūkojos uz ģimeni,- Kā viņam ir?

-Viņš neatpazīst Evanu,- Bens skumji sacīja,- Taisnību sakot, ja viņš runātu, mēs varbūt kaut ko saprastu, bet nekādas reakcijas nebija. Viņš nomainīja sev vārdu, tāpēc atrast viņu nebija vienkārši. Visas cerības ir uz tevi.

-Vai es drīkstu pie viņa ieiet?- es jautāju. Daļa klātesošo mani ignorēja, citi meta dusmīgus skatienus, un es jutu vainas apziņu iekožam dvēselē. Es biju pie visa vainīga.- Kurā palātā?

-Nāc,- Bens aicināja un paņēma Evanu no manis,- Es tev parādīšu.

-Viņiem nepatīk, ka es te esmu, vai ne?-

-Viņi dusmojas,- Bens viegli atteica,- Pati saproti, kāpēc. Tu viņam salauzi sirdi..

-Bet toreiz..-

-Es saprotu.- Bens sacīja,- Bet saproti arī viņu. Viņš tevis dēļ bija gatavs uz visu. Pat nogalināt cilvēku. Viņš tevi mīl, Agnese. Viņš mīl tevi vairāk par visu. Tu esi tas, kas viņam ir vajadzīgs, nekas cits. Bez tevis viņš ir.. nu.. to tu redzēsi pati.- Bens pieklusa un atvēra durvis,- Ej iekšā.  Ja kas, pie sienas ir poga. Vēlu veiksmi.

-Paldies,- es sacīju un lēni iegāju palātā. Edgars izskatījās briesmīgi. Viņš bija bāls un acis bija nedzīvas kā beigtai zivij. Viņš sēdēja invalīda ratiņos un tukši blenza sienā. Skats lauza manu sirdi un es nokritu ceļos viņam blakus.- Es esmu te..- es klusi sacīju un sāku raudāt. Viņš pat uz mani neskatījās. Saņēmu viņa roku savā un jutu, cik tā ir auksta. Tu padari mani par cilvēku.  Viņš reiz bija sacījis,- Piedod man. Lūdzu, lūdzu, piedod man. Piedod man.- es lūdzos, cenšoties panākt viņa uzmanību,- Es mīlu tevi. Es nobijos, un nožēloju. Es nepadomāju, Edgar, lūdzu, paskaties uz mani. Vienu reizi. Lūdzu.

-Viņa... neatgriezīsies...- viņš nomurmināja, neskatoties uz mani,- Viņa ir prom. Ja tu viņu mīli, palaid.. Es palaidu.. es viņai ļāvu aiziet, bet man sāp. Man ļoti sāp. Bet viņa ir prom. Tālu prom. Viņa ir prom, prom, prom- viņš sacīja,- Es viņu mīlu. Es viņu mīlu. Es viņu mīlu. Mīlu. Mīlu. Bet viņas acīs es esmu briesmonis. Slepkava. Viņa mani ienīst. Bet es viņu mīlu. Es viņu tik ļoti, ļoti mīlu.

-Edgar, mīļum, es esmu te,- es izmocīju un ieliku galvu viņam klēpī,- Es zinu, ka tu mani dzirdi. Es zinu, ka tu zini, ka esmu te. Tikai, attopies.

-Romeo asiņo. Tu neredzi kā viņš asiņo..- Edgars nesakarīgi murmināja.- Viņa Džuljeta ir prom. Viņš ir slikts, bet viņa ir laba. Viņi nesader, bet viņam viņu vajag. Kā gaisu ko elpot...

-Tu mani biedē,- es šņukstēju,- Nu lūdzu, attopies, ka esmu šeit. Es tevi lūdzu..

-Kas tu esi?- viņš jautāja un pieskārās maniem matiem,- Kas tu esi?

-Es esmu K...- es aprāvos,- Agnese. Es esmu Agnese. Es esmu atpakaļ. Un nekad tevi nepametīšu. Nekad. Nekad. Nekad.- es solījos, un uzliku viņam rokas uz vaigiem,- Es tevi mīlu. Dzirdi mani? Nekad neesmu pārstājusi mīlēt. Tev ir brāļi, un liela ģimene, un mazulītis. Tev esmu es. Attopies. Mīļais, lūdzu. Lūdzu, paskaties uz  mani.

Viņš lēni paskatījās uz mani un pieskārās manai sejai, bet neko neteica. Viņš noslaucīja asaras man no vaigiem, un mazliet pasmaidīja.- Viņas halucinācija pat šķiet īsta..

-Es esmu te, taču ieklausies. Tā esmu es.- es viņam sacīju un piecēlos kājās,- Edgar, lūdzu.

-Viņa mani pameta,- viņš sacīja tajā pašā gandrīz nedzīvajā balsī.- Viņa ir prom. Viņas nav.

-Viņa ir te,- es sacīju un saņēmu viņa rokas savējās,- Piedod man par to, kas ar tevi ir noticis. Piedod man..

-Ag..ne..-  viņš nomurmināja. Es noskūpstīju viņa lūpas, bet tas neko nedeva. Centos to izdarīt vēlreiz, bet nebija nekādas reakcijas. Nekā. Apsēdos viņam klēpī un apskāvu viņu, lūpām esot pie viņa auss.

-Es esmu šeit. Sadzirdi mani. Es esmu atpakaļ. Lūdzu. Lūdzu. Atgriezies pie manis, es zinu, ka tu tur esi. Es zinu. Es zinu, es jūtu.- es raudāju un ielūkojos viņa acīs.- Atgriezies pie manis.. lūdzu..- es raudāju. Apliku rokas viņam ap kaklu un turpināju raudāt. Drīz vien es iemigu, bet pamodos, kad jutu, ka kāds aijā manu muguru.

-Agnese,- viņš skaidri noteica un es ielūkojos viņam acīs, kuras no mirdzēja mīlestībā.- Tā esi tu?

-Nē, Svētais Niks, tā esmu es.- es balsij drebot sacīju un apskāvu viņu ciešāk,- tu mani atceries?

-Agnese,- viņš tikai nomurmināja un paslēpa seju manā kakla ielokā. Viņš brīdi šņukstēja man pie kakla un tad satvēra mani dzelžainā apskāvienā tā, ka man sāka smakt.- Mana.. mana..

-Edgar, atlaid mani, tu mani žņaudz,- es izmocīju, bet viņš tvērienu neatlaida.

-NEPAMET MANI,- Viņš gandrīz izmisīgi iekliedzās.- LŪDZU, TIKAI NE ATKAL.

-Es tevi nepametīšu, bet mums ir jātiek atpakaļ,- es sacīju un noglāstīju viņam vaigu.- Tev ir jāsaņemas. Manis dēļ. Mūsu dēļ. Mūsu.. bērna dēļ.- es lūdzos. Edgars atslābināja tvērienu, un es krampjaini ievilku gaisu. Piecēlos kājās un pagriezos pret viņu.- Edgar, mums jāiet.

Kad grasījos satvert viņa roku, sirdspukstu monitors apstājās un viņa galva ļengani nokarājās sānis.

-NĒ,- es iekliedzos un sāku viņu kratīt,- EDGAR, MOSTIES, MOSTIES, LŪDZU, MOSTIES. LŪDZU..

Iesitu pa pogu pie sienas un cieši turēju viņa roku, kad personāla mediķi, mani izvilka no viņa palātas un turēja, kamēr durvis, kas man raidīja skatu uz viņu, tika aizcirstas.